52012DC0635

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību

SATURS

1........... IEVADS........................................................................................................................ 5

2........... Direktīvas piemērošana kopš 2008. gada........................................................................ 6

3........... DIREKTĪVAS IETEKME UZ PATĒRĒTĀJIEM........................................................... 9

4........... AIZLIEGUMU EFEKTIVITĀTES ŠĶĒRŠĻI.............................................................. 13

5........... TURPMĀKIE PASĀKUMI........................................................................................ 16

6........... SECINĀJUMS............................................................................................................ 17

IEVADS

Ar 1998. gada 19. maija Direktīvu 98/27/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību[1] tika ieviesta tiesas vai administratīva procedūra, kas ļauj patērētāju organizācijām un/vai publiskām iestādēm prasīt aizliegumu, lai izbeigtu tirgotāja praksi, kas pārkāpj virkni ES patērētāju aizsardzības noteikumu (tie ir uzskaitīti direktīvas pielikumā) visās dalībvalstīs. Direktīva 98/27/EK ir vairākas reizes grozīta (pielikumā pievienotas jaunas direktīvas). Skaidrības labad šo direktīvu kodificēja ar Direktīvu 2009/22/EK, kas pašlaik ir spēkā.

1.1.        Direktīvas transponēšana dalībvalstīs un tās piemērošana līdz 2008. gadam

Pirmajā ziņojumā tika secināts, ka Direktīvas par aizliegumiem sniegtais būtiskākais ieguvums ir bijis tas, ka ar to ieviesta procedūra, kas ļauj juridiskai personai iesniegt prasību par aizliegumu patērētāju kopējo interešu aizsardzībai katrā dalībvalstī. Šīs procedūras ir bijušas veiksmīgas attiecībā uz valsts mēroga pārkāpumiem, bet tām bijusi mazāka ietekme uz pārrobežu pārkāpumiem. Galvenie dalībvalstu un ieinteresēto personu minētie iemesli, lai izskaidrotu citā dalībvalstī pieprasīto aizliegumu nelielo skaitu, bija izmaksas, sarežģītība un laiks, kas vajadzīgs, lai ierosinātu lietu citā dalībvalstī.

Komisijas ziņojumā arī uzsvērts, ka, Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (SPTAJ regula)[2], stāšanās spēkā daļēji izskaidro, kāpēc publiskas iestādes ļoti maz izmanto aizliegumu procedūru pārrobežu pārkāpumiem, jo savstarpējās palīdzības mehānismi saskaņā ar regulu ir lētāki.

1.2.        Metodoloģija un šā ziņojuma mērķis

Direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (“Direktīva”) 6. panta 1. punktā paredzēts ik pēc trim gadiem pieņemt ziņojumu par tās piemērošanu. Pirmo ziņojumu, kas sākotnēji bija plānots uz 2003. gadu, pieņēma 2008. gada novembrī.

2011. gada martā, lai sagatavotu šo otro ziņojumu, Komisija publiskām iestādēm un patērētāju organizācijām nosūtīja anketu par direktīvas piemērošanu. Komisija saņēma 58 atbildes, 37 bija no ministrijām vai citām dalībvalstu publiskām iestādēm un 21 – no patērētāju organizācijām valsts vai Eiropas līmenī.

Turklāt Komisija pasūtīja ārēju pētījumu[3], kas bija paredzēts tam, lai savāktu papildu datus par direktīvas piemērošanu un sniegtu pārskatu par direktīvas ietekmi uz patērētājiem deviņās dalībvalstīs, proti, Austrijā, Bulgārijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Portugālē, Spānijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē. Šīs dalībvalstis tika izvēlētas tāpēc, ka līdz ar aizliegumu procedūru tajās ir arī sistēmas kolektīvajām prasībām par kompensācijām, kas darbojas jau vairākus gadus.

2.           Direktīvas piemērošana kopš 2008. gada

2.1.        Aizliegumu aplēstais skaits

Ir pieejami visai ierobežoti dati par iekšzemes un pārrobežu aizliegumu procedūrām, kas sāktas, lai aizstāvētu patērētāju kolektīvās intereses dažādās dalībvalstīs. Šis visaptverošu un ticamu statistikas datu trūkums ir saistīts ar to, ka dalībvalstīm nav oficiāla pienākuma uzturēt centrālu datubāzi par aizliegumu procedūrām, kas sāktas to teritorijā, un šo informāciju iesniegt Komisijai. Tādēļ noteikt aizliegumu skaitu ir sarežģīts uzdevums, un ar jebkādām aplēsēm ir jāapietas uzmanīgi. Ir iespējams ziņot par dokumentēto gadījumu skaitu, bet tas nenozīmē, ka tās ir vienīgās lietas par aizliegumiem, kas faktiski ir sāktas.

Attiecīgajām ieinteresētajām personām nosūtītajās anketās respondentiem uzdeva jautājumu par to, cik aizliegumu tie ir ierosinājuši kopš 2008. gada – gan vietējā, gan pārrobežu līmenī. Pavisam tika ziņots par 5632 lietām par aizliegumu. Lielākā daļa no tām bija valsts mēroga lietas. Respondenti atbildēja, ka norādītajā laikposmā tikai aptuveni 70 aizliegumiem bija pārrobežu dimensija. Ja šos skaitļus dala sīkāk par katru dalībvalsti, dalībvalstis, kuras kopš 2008. gada sniegušas visvairāk paziņojumu saistībā ar ierosinātajām lietām par aizliegumiem, ir turpmāk norādītās. Vācija: lai gan trūkst centralizētu un visaptverošu statistikas datu, Vācijas Federatīvā Republika paziņoja, ka tikai septiņas Vācijas kvalificētās juridiskās personas bija ierosinājušas vairāk nekā 3000 lietu. Tas var būt saistīts ar faktu, ka Vācijā patērētāju tirgu kārtības izpildi parasti īsteno privātā sfēra. Latvija: Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir ziņojis par 956 gadījumiem. Apvienotā Karaliste: Godīgas tirdzniecības birojs (OFT) ziņoja par 938 lietām. Austrijā ārējā pētījumā konstatēja vairāk nekā 500 lietas, un Maltas valdība ziņoja par 267 gadījumiem.

Attiecībā uz pārrobežu lietu ierosināšanu par aizliegumu dalībvalstis ar vislielāko paziņoto lietu skaitu norādītajā laikposmā ir turpmāk norādītās. Vācija: Vācijas Patērētāju organizāciju federācija paziņoja, ka tā ierosināja apmēram 20 aizliegumus pārrobežu pārkāpumiem. Austrija: Federālā Nodarbinātības palāta paziņoja, ka tā ierosinājusi 8 lietas attiecībā uz pārrobežu mēroga aizliegumiem. Kvalificētām juridiskajām personām, kā arī juristiem (advokātiem), kas specializējas patērētāju tiesībās, ir tendence iesniegt prasību tikai tajos gadījumos, kad ir nodrošināta procesuālā tiesībspēja Austrijas tiesā.

Ierosināto lieto sekmīga iznākuma rādītājs parasti ir augsts. Tomēr daļēji tas ir tāpēc, ka, ņemot vērā risku, kas saistīts ar tiesāšanos, kvalificētās juridiskās personas ierosina lietas par aizliegumiem tikai tad, ja ir pārliecinātas par uzvaru.

2.2.        Visvairāk skartās ekonomikas nozares

Lai gan aizliegumi ir bijuši daudzās dažādās ekonomikas nozarēs, lielākā daļa lietu par aizliegumiem ir koncentrētas tikai dažās nozarēs.

Respondenti kā aizliegumu visvairāk skartās ekonomikas nozares visbiežāk minēja:

(1) telekomunikāciju,

(2) banku darbības un investīciju,

(3) tūrisma un ceļojuma kompleksu nozares.

Citas nozares, ko minēja vairāki respondenti, ir tālpārdošanas, apdrošināšanas, enerģētikas, nepārtikas patēriņa preču un pasažieru transporta nozares. Daži respondenti kā citas skartās nozares minēja nekustamo īpašumu un mājokļu remontu vai kredītiestādes, kas nav bankas (tā sauktās “ātro kredītu” iestādes).

2.3.        Visbiežāk sastopamie patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu pārkāpumi

Aizliegumi ir ieviesti pret visdažādākajiem patērētāju aizsardzības tiesību aktu pārkāpumiem. Turklāt dažas dalībvalstis ir paplašinājušas aizliegumu darbības jomu, ietverot ne tikai direktīvas pielikuma sarakstu. Šis paplašinājums ir patērētājiem labvēlīgs. Tomēr, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāiekļauj atsauce uz direktīvas pielikumā minētajiem tiesību aktiem. Vācija, Austrija, Portugāle, Spānija, Bulgārija un Nīderlande ir dažas dalībvalstis, kurās aizliegumu darbības joma ir daudz plašāka par direktīvas pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem. Tomēr lielākā daļa aizlieguma darbību ir sāktas, lai pārtrauktu tikai dažu veidu nelikumīgas darbības, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm.

Spriežot pēc atbildēm uz aptaujas jautājumiem, aizliegumi visbiežāk īstenoti attiecībā uz šādām nelikumīgām darbībām, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm, nozīmīguma kārtībā:

(1) negodīgi līguma noteikumi nepārprotami ir prakse, kuras dēļ visbiežāk rodas pamats lietai par aizliegumu;

(2) vienlīdz lielā mērā – negodīga komercdarbības prakse un maldinoša reklāma.

Daudz mazākā apmērā – citi patērētāju tiesību pārkāpumi, kas izraisīja aizlieguma ieviešanu, – pārkāpti nosacījumi par garantijas noteikumiem, cenu norādīšanas noteikumiem vai nepieprasīta e-pasta sūtīšanu. Dažās dalībvalstis (konkrēti Spānijā) ir arī aizliegumu kopums par patēriņa kredītu direktīvas piemērošanu. Dažās dalībvalstīs, kur aizliegumu piemērošanas joma ir plašāka, lietas tika ierosinātas pret būtisku pakalpojumu pārtraukšanu (piemēram, elektrības piegāde). Šajā gadījumā ar aizlieguma rīkojumu var pilnībā panākt, lai tiktu ievērotas patērētāju tiesības, kas paredz, ka līgumslēdzējai pusei jāveic konkrēta darbība. Pakalpojumu vai komunālo pakalpojumu pārtraukšana Spānijā ir labs piemērs, kā ar šāda veida aizliegumu panāk darbības veikšanu.

2.4.        Kvalificētas juridiskā personas: tiesiskā vide dažādās dalībvalstīs

Jaunākajā kvalificēto juridisko personu sarakstā[4] kopā ir ietvertas 313 kvalificētas juridiskās personas. Šo juridisko personu skaits un īpašības dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Dažas dalībvalstis ir izraudzījušās tikai vienu kvalificētu juridisko personu (Īrija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Rumānija un Zviedrija), savukārt citas ir izraudzījusies vairāk nekā 70 (Vācija un Grieķija). Spānija, Itālija un Francija ir spektra vidū ar vairāk nekā 15 un mazāk nekā 30 norīkotajām kvalificētajām juridiskajām personām. Vispārīgi runājot, kad dalībvalstis ir izraudzījušas vienu kvalificētu juridisko personu, tā visbiežāk ir publiska iestāde, kas atbild par patērētāju aizsardzību, kaut gan pastāv izņēmumi, piemēram, Nīderlandē.

Dalībvalstis, kas ir izraudzījušas vairākas kvalificētas juridiskās personas, parasti iekļauj gan publiskas iestādes, kas atbild par patērētāju aizsardzības lietām vietējā, reģionu un valsts līmenī, gan arī reprezentatīvākās patērētāju organizācijas. Kvalificēto juridisko personu sarakstā uzskaitītas iestādes, kas var prasīt aizliegumu citā dalībvalstī, bet daudzās dalībvalstīs dažām juridiskām personām, kuras nav iekļautas šajā sarakstā, arī ir atbilstošs juridiskais statuss, lai prasītu aizliegumu valsts līmenī. Dažas patērētāju apvienības kritizē pārāk lielu brīvību lemt, kuras juridiskas personas tiek iekļautas sarakstā, kas var novest pie netaisnīgu un patvaļīgu lēmumu pieņemšanas. Citas arī apgalvo, ka patērētāju organizācijām būtu jāpiešķir juridiskais statuss, kas ļauj iesniegt prasību par aizliegumu visās dalībvalstīs, gan valsts, gan pārrobežu gadījumos.

Pētījums liecina arī par to, ka tas, vai aizliegumus faktiski izmanto, ir atkarīgs no to juridisko darbinieku zināšanām un spējām, kuriem ir tiesības tos piemērot. Turklāt pieredze liecina, ka pat tajās dalībvalstīs, kurās daudzām iestādēm ir aizlieguma pieprasīšanai vajadzīgais juridiskais statuss, tikai neliela daļa no tām izmanto šo iespēju.

2.5.        Pārrobežu aizliegumi: direktīvas izstrāde un situācija uz vietas

Lai pienācīgi novērtētu aizliegumu izmantošanu ES, ir jāprecizē jēdziens par pārrobežu tiesvedību. Šķiet, ka pārrobežu aizliegumi, t. i., aizliegumu procedūras, kas ietver pārrobežu elementu, var izpausties vairākos veidos.

Direktīva tika veidota, lai ļautu A dalībvalsts kvalificētām juridiskajām personām veikt pasākumus pret uzņēmējiem B dalībvalstī, ja tie, tirgojoties ar A dalībvalsts patērētājiem, pārkāpuši patērētāju jomas tiesību aktus. Lai tas būtu iespējams, kvalificētajām juridiskajām personām tika piešķirts juridiskais statuss ārvalstu tiesās. B dalībvalsts tiesa, saņēmusi pieprasījumu ieviest aizliegumu pret tās jurisdikcijā reģistrētu tirgotāju, uzklausītu un pieņemtu lēmumu, neapstrīdot A dalībvalsts kvalificētās juridiskās personas juridisko statusu.

Tomēr viens no pētījuma galvenajiem konstatējumiem ir, ka direktīvas apzīmējums “pārrobežu lieta” ir tikai viens no diviem iespējamiem aizlieguma procedūras veidiem, kam ir pārrobežu dimensija, un to lieto reti.

Otrs, biežāk sastopams, “pārrobežu lietas” veids parādās tajā pašā scenārijā ar tirdzniecību no B dalībvalsts uz A dalībvalsti. Tomēr pretēji tam, ko bija paredzējuši direktīvas izstrādātāji, lietu A dalībvalsts tiesā ierosina A dalībvalsts kvalificētā juridiskā persona. Tirgotājs, lai gan tas reģistrēts ārzemēs, tiek iesūdzēts tiesā valstī, uz kuru vērsta viņa komercdarbība. Šāda veida darbības priekšrocība ir tā, ka kvalificētā juridiskā persona var iesniegt lietu sev pazīstamā jurisdikcijā, kur piemēro tai, domājams, vislabāk zināmas procesuālās tiesības. Turklāt, ja piemērojamie tiesību akti ir A dalībvalsts tiesību akti (“Roma II” 6. panta lex loci damni princips[5]), un ir iespējams atrisināt problēmu saistībā ar juridisko dokumentu iesniegšanu ārzemēs, šo otro aizlieguma darbības iespēju izvēlēties ir vieglāk. Tādējādi ir iespējams prasīt ieviest aizliegumu arī pret tirgotājiem no trešām valstīm.

DECO[6] sadarbībā ar Francijas UFC-Que Choisir un Beļģijas Test-Achats 2009. gada maijā uzsāka konkrēta veida “pārrobežu lietu”. “Koordinētā rīcība” attiecās uz aviosabiedrību vispārējiem pārvadāšanas nosacījumiem (Direktīva 93/13/EEK). Tika pieņemts spriedums attiecībā uz Beļģiju, un trim aviosabiedrībām aizliedza izmantot vairākus par negodīgiem uzskatītus līguma noteikumus. Patērētāju organizācijas koordinēja visus posmus, tostarp saistītos publicitātes pasākumus, piemēram, paziņojumus presei. Šāda veida koordinēta rīcība bija konkrēta veida pārrobežu sadarbība, lai gan tā netika oficiāli klasificēta kā pārrobežu tiesvedība.

2.6.        Mijiedarbība ar SPTAJ regulu par pārrobežu pārkāpumiem

SPTAJ regula izveido savstarpējas palīdzības sistēmu, kas ļauj valsts izpildes iestādēm vērsties vienai pie otras, lai prasītu izmeklēšanas un/vai izpildes palīdzību, lai izbeigtu praksi, kas neatbilst regulas pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem. SPTAJ regulas mērķis ir aizsargāt patērētāju kolektīvās ekonomiskās intereses, nevis izskatīt atsevišķas sūdzības.

2008. gada ziņojumā par aizliegumu direktīvu bija norādīts, ka SPTAJ regula ietekmējusi aizliegumu izmantošanu; konkrētāk, pieredze liecina, ka kopš brīža, kad stājās spēkā SPTAJ regula, lielākā daļa publisku iestāžu ir izvēlējušās izmantot savstarpējās palīdzības mehānismus, apkarojot nelikumīgu praksi, ko īsteno tirgotājs citā dalībvalstī, tā vietā lai tieši prasītu aizliegumu attiecīgās dalībvalsts tiesā, jo pirmā iespēja tām varētu būtu lētāka. Atbildes uz anketas jautājumiem 2011. gadā apstiprina šo tendenci, lai gan viena dalībvalsts publiska iestāde uzsvēra faktu, ka aizliegumi joprojām ir vērtīgs instruments publiskām iestādēm, ko varētu izmantot, ja SPTAJ mehānismi nepanāktu plānotos rezultātus.

Visbeidzot vairāki respondenti uzsvēra, ka direktīvas par aizliegumiem pielikumā iekļautais tiesību aktu saraksts būtu jāsaskaņo ar sarakstu SPTAJ regulas pielikumā.

3.           DIREKTĪVAS IETEKME UZ PATĒRĒTĀJIEM

Atbildes uz anketas jautājumiem un pētījuma rezultāti liecina, ka aizliegumi ir veiksmīgs tirgus uzraudzības rīks, it īpaši lai nodrošinātu godīgus līguma noteikumus. Šajā ziņā tie ir radījuši būtiskas priekšrocības patērētājiem kopumā. Tomēr to ietekme ir vairāk vērsta uz nākotni, nevis noder pagātnes kaitējumu novēršanai, un to ir ļoti grūti noteikt naudas izteiksmē.

Lai gan ierobežojumi kā tādi nenodrošina zaudējumu atlīdzību par agrāk nodarītu kaitējumu, iespēja izmantot aizliegumus pati par sevi var būt vērtīga. Kā vadības instrumentu aizliegumus var izmantot kā preventīvu rīku bez piemērošanas tiesā.

Vēl viens svarīgs secinājums ir tāds, ka aizliegumi īpaši labi iedarbojas uz tirgus dalībniekiem, kuri zināmā mērā ievēro tiesību aktus. Pret negodīgiem tirgotājiem un noziedzīgiem dalībniekiem aizlieguma darbības ne vienmēr ir piemērots mehānisms, lai apturētu nelikumīgo praksi. Vairāki aptaujātie uzskata, ka šādā situācijā var būt vajadzīgas krimināltiesiskas vai administratīvas sankcijas, piemēram, sodi un īpašu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanu, lai nodrošinātu atbilstību patērētāju aizsardzības tiesību aktiem.

3.1.        Patērētāju aizsardzības noteikumu pārkāpumu skaita samazināšana

Lai gan lielākā daļa aptaujāto respondentu un ekspertu paziņoja, ka aizliegumu ietekmi nevar noteikt tikai pēc tiesā ierosināto lietu skaita, tie ir arī nozīmīgs risinājums, ko var izmantot, lai pārliecinātu uzņēmumus brīvprātīgi pārtraukt pārkāpumu. Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka pašai iespējai pieprasīt aizliegumu ir reāla preventīva ietekme sarunās ar tiem, kas pārkāpj tiesību aktus. Dažos gadījumos, no otras puses, ja pasākumi saistībā ar aizliegumu ir veiksmīgi, un tiek paziņots, ka tirgotājs nodarbojas ar nelegālu praksi, citiem tirgotājiem ir tendence atturēties no līdzīgas prakses, pat ja spriedums tiem nav juridiski saistošs.

Ņemot vērā šos pētījuma rezultātus un atbildes uz anketas jautājumiem, secinām, ka direktīva ir zināmā mērā uzlabojusi patērētāju aizsardzības likumu ievērošanu uzņēmēju vidū atsevišķās ekonomikas nozarēs, lai gan nav pietiekami daudz pieejamu datu, kas ļautu procentuāli noteikt pārkāpumu samazinājumu.

3.2.        Patērētājiem nodarītā kaitējuma samazinājums

Būtisks pētījuma secinājums ir tāds, ka direktīva ir radījusi tiešus kvalitatīvus ieguvumus patērētājiem, lai gan ne vienmēr bija iespējams šos ieguvumus izteikt naudas izteiksmē. Tas ir saistīts ar faktu, ka daudzos gadījumos nav iespējams noteikt precīzu patērētāju skaitu, kuriem potenciāli nodarīts kaitējums saistībā ar kādu nelikumīgu praksi. Turklāt daudzi līguma noteikumi, kas ir atzīti par nelikumīgiem pēc aizlieguma ieviešanas, nav saistīti ar cenu, ko maksā patērētāji.

Lai novērtētu aizliegumu iespējamo ietekmi, samazinot patērētājiem nodarīto kaitējumu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš negodīgiem līguma noteikumiem, kas var tieši ietekmēt līgumā noteiktos patērētāju pienākumus.

Ja tiesa pasludina kādu konkrētu līguma noteikumu par spēkā neesošu, tirgotājs vairs nevar piemērot šo noteikumu nevienā līgumā. Tas dod labumu patērētājam, jo īpaši, ja noteikums regulē cenu palielinājumus vai citu finansiālu ietekmi, un tādā gadījumā ieguvumu ir iespējams novērtēt naudā, jo daudzi patērētāji varēs samazināt turpmākos maksājumus aizliegumu tiešā rezultātā. Piemēram, saistībā ar “noapaļošanas uz augšu” gadījumiem Spānijā tika aizliegtas jaunas nelegālas maksas vairākās nozarēs (bankas, telekomunikācijas, autostāvvietas).

Piemēram, Austrijā, tika ierosināta lieta par aizliegumu pret negodīgiem noteikumiem kādas Austrijas bankas pakalpojumu līgumos. 2009. gada augustā banka kontu pārskatā informēja klientus, ka no 1. oktobra tiks palielinātas cenas par norēķinu kontiem saskaņā ar patēriņa cenu indeksa pieaugumu 2008. gadā, kas bija pieaugums par 3,2 %. Banka atsaucās uz indeksācijas klauzulu tās standarta līguma noteikumos, kas ļāva bankai vienreiz gadā automātiski paaugstināt cenas par saistību turpināšanu atbilstoši patēriņa cenu indeksa svārstībām. Šim aizlieguma pasākumam bija ievērojama ietekme uz patērētājiem, jo 2011. gada pavasarī lielākā daļa pārējo banku, kas bija izmantojušas līdzīgus noteikumus, atturējās no automātiskas cenu palielināšanas, un no tā guva labumu vairāki miljoni Austrijas banku klientu. Tas ir nepārprotams veiksmīga aizlieguma piemērs, kas uzskatāmi ietekmējis tiesību aktu ievērošanu, ne tikai attiecībā uz atbildētāju, bet uz visu ekonomikas nozari. Turklāt ieguvums patērētājiem bija viegli izvērtējams naudas izteiksmē.

Cits konkrēts gadījums, kad patērētājs guva labumu no veiksmīgas procedūras, kas ir aprēķināts naudas izteiksmē, ir Foxtons lieta Apvienotajā Karalistē[7] (par negodīgiem noteikumiem nomas līgumos ar zemes īpašniekiem). Foxtons godīguma pārbaude attiecās uz a) līguma atjaunošanas komisijas maksu, b) nekustamā īpašuma pārdošanas komisijas maksu un c) līguma ar trešo personu atjaunošanas komisijas maksu. Augstā tiesa oficiāli paziņoja, ka atsevišķi noteikumi Foxtons līgumos bija negodīgi, un noteica aizliegumu, kas neļāva Foxtons atkārtoti izmantot šos vai līdzīgus noteikumus, vai iekļaut šos noteikumus turpmākos līgumos. Saskaņā ar OFT patērētāju guvums ir 4,4 miljoni GBP, lai gan viens respondents uzskata, ka labvēlīgā ietekme viegli varētu izrādīties desmit līdz divdesmit reizes lielāka.

3.3.        Aizliegumu ietekme uz atsevišķiem patērētājiem, kuri saskārušies ar pārkāpumiem: tiesiskās aizsardzības iespējas dažādās dalībvalstīs

Ar direktīvu ieviestā aizliegumu procedūra patērētājiem parasti nedod iespēju saņemt kompensāciju, ja tiem nodarīts kaitējums nelegālas prakses dēļ. Tomēr tiesiskās aizsardzības iespējas patērētājiem, kuri saskārušies ar tirgotāja praksi, kas saistībā ar aizlieguma procedūru ir atzīta par nelikumīgu, dalībvalstīs atšķiras. Dažas dalībvalstis zināmā mērā paplašina aizlieguma ietekmi, lai iekļautu skartos patērētājus. Vairāki no anketas respondentiem un aptaujātajiem uzsvēra, cik svarīgi ir aizlieguma darbības ietekmes jomā iekļaut atsevišķus patērētājus, lai viņi varētu gūt pienācīgu kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem. Dažas tiesiskās aizsardzības iespējas, gan individuālas un kolektīvas, kas ir pieejamas patērētājiem dažādās dalībvalstīs, ir aprakstītas turpmāk.

a) Individuāla tiesiskā aizsardzība

Vairākumā dalībvalstu nav saiknes starp pasākumiem saistībā ar aizliegumu un kompensācijas piešķiršanu patērētājiem par nodarīto kaitējumu nelikumīgas prakses dēļ. Tādējādi patērētājiem, kuru tiesības ir pārkāptas, ir jāīsteno savas tiesības, vēršot prasību parastā tiesā vai nu individuāli, vai kolektīvi, tajās dalībvalstīs, kur pastāv kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismi. Turklāt daudzās dalībvalstīs tiesām, kas izskata šādas procedūras, ko sākuši patērētāji, lai saņemtu kompensāciju, nav saistošs agrākais nolēmums par aizlieguma darbību. Patērētājiem, kas pieprasa zaudējumu atlīdzību, ir jāpierāda pārkāpums, kaitējums un cēloņsakarība starp abiem.

Tomēr dažās dalībvalstīs situācija ir atšķirīga. Piemēram, saskaņā ar Bulgārijas patērētāju aizsardzības komisijas sniegto informāciju, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, patērētāji var atsaukties uz izpildāmu tiesas nolēmumu par prasību par aizliegumu; jāpierāda tikai radītā kaitējuma apjoms. Luksemburgā patērētājs var izmantot pieņemtu tiesas lēmumu par aizliegumu, lai prasītu miertiesnesim atzīt viņam nodarīto kaitējumu. Īrijā tiesa var pieprasīt, lai tirgotājs atmaksātu patērētājam nodarīto kaitējumu, kas radies tirgotāja darbības rezultātā. Maltā saistībā ar administratīvo procedūru var likt atdot atpakaļ patērētājam jebkuru naudas summu vai īpašumu, ko tas sniedzis.

Citās dalībvalstīs patērētāji, ko skārusi nelikumīga prakse, var saņemt kompensāciju, pateicoties tiesas nolēmuma īstenošanai, un tiesa var noteikt, kā patērētājiem, kuri saskārušies ar nelikumīgo praksi, sniedzama kompensācija, piemēram, panākot, lai tirgotājs atmaksā nepareizi samaksātās summas.

Nīderlandē tiesa pieņēma, ka uzņēmuma rīcība uzskatāma par nepareizu arī attiecībā uz individuālo prasītāju, ciktāl tas ietilpst deklarācijā minētajā grupā. Tas nozīmē, ka spriedumu par rīcības nepareizību kolektīvā procedūrā var izmantot kā sākumpunktu vēlākos papildpasākumos. Tādējādi aizlieguma procedūra individuālam prasītājam palīdzēja noteikt atbildētāja rīcības nepareizību.

b) Kolektīvā tiesiskā aizsardzība

Dažās dalībvalstīs, kurās pastāv kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmas, veiksmīgai aizlieguma ieviešanai var būt zināma ietekme uz kolektīvu darbību, ko sākuši ietekmētie patērētāji, lai pieprasītu nelikumīgas prakses dēļ radušos zaudējumu atlīdzināšanu, papildus parastajai iepriekšējā punktā minētajai sekmīga aizlieguma ietekmei.

Spānijā ir iespējams aizliegumam pievienot prasību atmaksāt saistībā ar kādu nelikumīgu praksi no patērētājiem saņemtās summas, un spriedums, kas kādu praksi pasludina par nelikumīgu, šajā gadījumā nosaka zaudējumus, kas jāmaksā tirgotājam. Ja ir zināmi ietekmētie patērētāji, tiesa noteiks summu, kas katram no viņiem jāsaņem. Tomēr pastāv daži procesuāli šķēršļi, kas praksē apgrūtina aizlieguma un zaudējumu atlīdzības apvienošanu.

Nīderlandē puses, kas darbojas to patērētāju vārdā, kuriem radušies zaudējumi, var pieprasīt konstatējošu spriedumu, norādot, ka pārkāpumu ir izdarījusi puse, kas rada kaitējumu. Šis konstatējošais spriedums tiek uzskatīts par stimulu pusēm panākt izlīgumu un padarīt to saistošu, izmantojot Nīderlandes kolektīvo prasību likumu (Wcam[8]). Saskaņā ar 2005. gada kolektīvu izlīgumu masu zaudējumu atlīdzību likumu Amsterdamas apelācijas tiesa var panākt izlīgumu par masu zaudējumu atlīdzību starp uzņēmumu, kas pārstāv kolektīvās intereses un personu(-as), kas radījusi zaudējumus, un tas ir saistošs visiem kolektīva dalībniekiem. Sākumpunkts ir vienošanās ar mērķi kompensēt kolektīvās prasības par kompensācijām. Puses, kas panākušas vienošanos iesniedz kopīgu pieprasījumu Amsterdamas tiesā pasludināt šādu vienošanos par saistošu. Wcam izšķiroši svarīgi ir tas, ka izlīguma vienošanās ir saistoša visai cietušo personu grupai, tiklīdz tiesa ir pasludinājusi, ka vienošanās ir saistoša. Tomēr pastāv iespēja to nepiemērot. Viens šīs sistēmas ierobežojums ir tas, ka tā darbojas tikai tad, ja puses panāk vienošanos, un pat ar lēmumu, kas apstiprina rīcības nepareizību, ne vienmēr pietiek, lai nodrošinātu, ka tiek panākta vienošanās.

Bulgārijā prasību atlīdzināt cietušās puses var iesniegt vienlaikus ar prasību par aizliegumu. Tiesa paredz termiņu, kurā cietušās personas var paziņot, ka tās piedalās tiesas procesā. Pēc lēmuma tālāknodošanas tiesa var noteikt, ka cietušajām personām ir izmaksājama kompensācija. Tiesas lēmums ir saistošs pārkāpējam, sūdzības iesniedzējiem un visām personām, kam nodarīts kaitējums ar to pašu pārkāpumu un kas nav paziņojušas, ka tās sniegs atsevišķu prasību. Pirms prasības par kompensāciju ir prasība par aizliegumu. Ja prasība par aizliegumu ir sekmīga, patērētāju grupa var iesniegt prasību par kompensāciju. Šajā (jaunajā) tiesas procesā tiem nav jāpierāda, ka noticis likumpārkāpums (nelikumīga prakse vai negodīgs noteikums); tiem jāpierāda tikai radītā kaitējuma apjoms. Lai pārstāvības prasību var ņemt vērā tajā pašā procesā, kurā izskata prasību par aizliegumu, vai atsevišķā procesā, tiesas bieži sadala abas prasības atsevišķos procesos.

Zviedrijā galvenā loma, īstenojot patērētāju kolektīvās intereses ir arī patērētāju ombudam, kas var iesniegt kolektīvu prasību par zaudējumu atlīdzību patērētāju grupas vārdā aizlieguma procesā. Tomēr šī iespēja ir izmantota tikai dažos gadījumos.

4.           AIZLIEGUMU EFEKTIVITĀTES ŠĶĒRŠĻI

Šķēršļus, kas kavē aizlieguma prasību efektivitāti, var iedalīt šādās grupās: finanšu riski, procedūras ilgums, procedūras sarežģītība, spriedumu ierobežota juridiskā ietekme un spriedumu izpilde.

4.1.        Ar procedūru saistītais finanšu risks

Procedūru izmaksas ir norādītas kā viens no galvenajiem šķēršļiem aizliegumu plašākai izmantošanai. Lai gan tiesas nodevas parasti ir zemas, un advokāti visās valstīs nav nesamērīgi dārgi, izmaksas aizvien ir būtisks šķērslis, galvenokārt saistībā ar “zaudētājs maksā” principu. Lai ierobežotu iespējamību, ka nākas maksāt pretējās puses nodevas un izmaksas, tiesā tiek iesniegti tikai gadījumi, kuros uzskata, ka “uzvara garantēta”. Tomēr labāk finansētās kvalificētās juridiskās personas reizēm ir gatavas iesniegt lietu tiesā, pieņemot zaudēšanas risku, ja runa ir par svarīgu principa jautājumu. Taču pat uzvara lietā neizslēdz kvalificēto juridisko personu finanšu risku: ieinteresētās puses arī norāda uz risku, ka procedūras izmaksas var netikt atlīdzinātas, pat ja prasītājs uzvar lietā, jo atbildētājs nevar segt šīs izmaksas. Turklāt dažās dalībvalstīs, piemēram, Austrijā, pusei, kas prasa aizliegumu, ir pienākums segt izmaksas, ja pagaidu noregulējuma procedūrā pieņemtais lēmums pēc tam galvenās procedūras laikā tiek atcelts.

Aizliegumu finanšu risks tiek mazināts dažās dalībvalstīs, kurās organizācijas, kas aizstāv kolektīvās intereses ir atbrīvotas no tiesas nodevām un var pat pieteikties subsīdijai saskaņā ar vispārējo juridiskās palīdzības sistēmu. Tā ir, piemēram, Spānijā, un iespēja tiek apsvērta arī Nīderlandē. Spānijā šīs tiesības uz juridisko palīdzību ietver juristu un advokātu honorārus, spriedumu, kopiju, sertifikātu utt. publikācijas vai sludinājumus. Tomēr pat tajās dalībvalstīs, kurās patērētāju organizācijas saņem juridisko palīdzību, viena no galvenajām problēmām, ar ko saskaras patērētāju apvienības, ir maksājumi par plašsaziņas līdzekļos ievietotajiem sludinājumiem, kas vajadzīgi, patērētāju organizācijām uzsākot kolektīvas prasības papildus aizliegumam atlīdzināt arī zaudējumus, jo šīs izmaksas netiek atmaksātas.

Bulgārijā patērētāju organizācijas nesaņem nekādas subsīdijas tiesas procesiem, bet patērētāju organizācijas saņem finansējumu atbilstoši pasākumiem, ko tās veikušas patērētāju labā iepriekšējā gadā. Viens no kritērijiem, ko izmanto valsts subsīdiju piešķiršanai ir iepriekšējā gadā tiesā iesniegto prasību par aizliegumiem skaits. Turklāt Bulgārijā pastāv papildu kritēriji, kas noteikti Civilprocesa kodeksā attiecībā uz prasījumu pieļaujamību, saskaņā ar kuru “kvalificētajām juridiskajām personām” jāpierāda, ka tās spēj uzņemties ar lietu saistītos maksājumus, tostarp izmaksas.

4.2.        Procedūru ilgums

Otrs šķērslis ir procedūru ilgums. Izpratne par to, kas ir pieņemams ilgums, dalībvalstīs atšķiras. Ir vērts norādīt, ka procedūru ilgums nav saistīts ar aizliegumu mehānismu, bet gan ar valsts tiesas procesam raksturīgo lēnumu.

Zviedrijā fakts, ka pastāv īpaša tiesa, tirgus tiesa, kas nodarbojas galvenokārt ar aizliegumu procedūrām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai, garantē salīdzinoši ātru procedūru šādos gadījumos. Tomēr procedūru vidējais ilgums tirgus tiesā joprojām ir aptuveni 11 – 12 mēneši. Citās dalībvalstīs visas procedūras ilgums, ieskaitot trīs uzklausīšanas tiesā, dažos sarežģītos gadījumos var pat pārsniegt 5 gadus.

Vēl viens šķērslis, kas saistīts ar procedūru ilgumu, rodas gadījumos, kad var pieprasīt izpildi. Piemēram, Spānijā, lai gan tiesību aktos kā vispārīgs noteikums ir paredzēta visu spriedumu provizoriska izpilde un nav īpašu noteikumus kolektīvajām prasībām, kas ir pretrunā ar šo vispārīgo noteikumu, parasti tiesas ir lēmušas nepieļaut izpildi šo paziņojumu provizoriskā rakstura dēļ, tāpēc kvalificētajām juridiskajām personām nākas gaidīt galīgā lēmuma pieņemšanu.

Bulgārijā jaunā Civilprocesa kodeksa stāšanās spēkā 2008. gadā nozīmēja, ka tiesas lēmumus aizliegumu lietās apelācijas gadījumā var īstenot tikai tad, kad lēmumu ir pieņēmusi trešās instances tiesa.

4.3.        Procedūras sarežģītība

Lielākā daļa ieinteresēto personu un ekspertu uzskata, ka cits būtisks šķērslis aizliegumu plašākai izmantošanai ir procedūru sarežģītība, patiesa vai iedomāta. Šī situācija ir vēl grūtāka pārrobežu lietās, ņemot vērā zināšanu trūkumu par materiālajiem un procesuālajiem noteikumiem citās dalībvalstīs.

Šajā sakarā viens no sarežģījumiem pārrobežu lietās, ko minēja ieinteresētās personas un eksperti, ir grūtības piemērot starptautisko privāttiesību noteikumus, īpaši tos, kuri attiecas uz jurisdikciju (Regula 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (“Brisele I”[9]) un piemērojamām tiesībām (Regula 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”[10]). No ieinteresēto personu sniegtās informācijas ir grūti saprast, vai tas ir saistīts ar zināšanu trūkumu, pieredzes trūkumu vai vājiem tiesību aktiem. Starptautisko privāttiesību normu saskaņošana Savienības līmenī neapšaubāmi ir palielinājusi tiesisko noteiktību salīdzinājumā ar situāciju pirms dažiem gadiem, kad katra dalībvalsts piemēroja savus noteikumus. Tomēr, neraugoties uz šo noteikumu saskaņošanu, joprojām pastāv šaubas par šo noteikumu interpretāciju, kamēr nav saņemti sīkāki Eiropas Tiesas norādījumi par to piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz regulu par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām “Roma II”, ko tikai nesen sāka piemērot Savienībā.

Aizliegumu sarežģītību pārrobežu lietās papildina citas praktiska rakstura problēmas, piemēram, valodas barjeras, kā arī grūtības saistībā ar piekļuvi uzņēmuma datiem ārzemēs. Viena no grūtībām ir noteikt ārvalsts tirgotāju un atrast viņa adresi. Tas vēl vairāk apgrūtina brīdinājuma vēstuļu sūtīšanu vai lietas iesniegšanu tiesā. Pat ja tirgotājs ir identificēts, paziņojumu sniegšana ārvalstu uzņēmumiem var būt ilgstošs un neveiksmīgs process, jo īpaši tad, ja tirgotāji norādījuši tikai pasta kasti vai viltotu adresi[11].

4.4.        Spriedumu ierobežotā ietekme

Daudzās dalībvalstīs spriedums ir obligāts tikai attiecībā uz lietu un iesaistītajām pusēm.

Dažās dalībvalstīs šis princips netiek piemērots tik stingri, jo īpaši attiecībā uz negodīgu līguma noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Francija ir lielisks piemērs stingrai šā principa piemērošanai, jo, anulējot negodīgas klauzulas, tiek ietekmēti tikai tirgotāja nākotnes līgumi, tādējādi padarot tiesas prāvas pret negodīgiem noteikumiem nelietderīgas, kad tirgotājs vairs patērētājiem nepiedāvā apstrīdēto līguma noteikumu.

Spānijā, kad klauzula ir pasludināta par negodīgu, tā kļūst spēkā neesoša ar ex tunc sekām, kas ietver atgriešanos pie status quo ante un pienākumu atdot skartajiem patērētājiem naudu, kas nelikumīgi samaksāta, piemērojot negodīgo klauzulu. Turklāt dažos gadījumos tiesas ir pasludinājušas, ka spēkā neesamību būtu jāattiecina arī uz citiem uzņēmumiem, kuri izmanto tādus pašus līguma noteikumus.

Vēl viena problēma ir apstāklis, ka aizliegums nav Eiropas mēroga aizliegums, t. i., negodprātīgs tirgotājs var pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu, turpinot savu darbību. Ieinteresētā persona arī minēja faktu, ka daudzās jurisdikcijās rīkojumus nevar izdot attiecībā uz privātpersonām. Apvienotajā Karalistē OFT var uzsākt procedūru par maldinošu reklāmu pret “jebkuru personu”, kas iesaistīta reklāmas izplatīšanā (piemēram, uzņēmuma direktoriem un galvenajiem izpilddirektoriem).

4.5.        Spriedumu izpilde

Grūtības, kas uzsvērtas iepriekšējā sadaļās, ir galvenokārt saistītas ar aizlieguma procedūras deklaratīvo posmu. No iepriekš minētā var pieņemt, ka, tiklīdz šķēršļi ir pārvarēti un kvalificētā juridiskā persona ir saņēmusi tiesas galīgo labvēlīgo lēmumu, lieta ir atrisināta. Tomēr tas ne vienmēr tā ir, jo daudzos gadījumos labvēlīga lēmuma pieņemšana nenozīmē, ka tas tiek faktiski izpildīts un ka pārkāpums tiek pārtraukts. Daudzas ieinteresētās personas uzsvēra grūtības nodrošināt pieņemto lēmumu izpildi, jo īpaši gadījumos, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pārkāpj lēmumu neatkarīgi no piemērotajiem sodiem. Pieredze rāda, ka pārkāpumus var pienācīgi apstrīdēt tikai tad, ja tirgotāji sagaida pietiekami preventīvas sankcijas, ko faktiski īsteno. Ja sankcijas nav pietiekami preventīvas, daudzi tirgotāji apzināti pieņem tiesvedības izmaksas, kas ir nelielas salīdzinājumā ar gūto peļņu.

Ar aizliegumu spriedumiem par neatbilstību uzliktās sankcijas dažādās dalībvalstīs atšķiras, bet parasti uzskata, ka tās nav pietiekami preventīvas. Nīderlandē ir iespējams piemērot vienreizēju maksājumu, ja tiesas lēmums nav ievērots. Kad tas notiek, un vienreizējo maksājumu piemēro, šo summu saņem otra puse. Zviedrijā aizliegumi tiek izdoti, neatbilstības gadījumā piemērojot naudas soda sankcijas. Bulgārijā finansiālas sankcijas, sākot no 5000 līdz 23 000 BGN[12] piemēro jebkurai personai, kas neievēro aizlieguma rīkojumu. Spānijā ir ikdienas sodanaudas par neatbilstību, kas svārstās no EUR 600 līdz 60 000 par katru nokavēto dienu, īstenojot tiesas spriedumu. Teorētiski ikvienam, kas nemitīgi atsakās izpildīt tiesas lēmumu, Spānijā var uzlikt kriminālsankcijas, taču, cik mums zināms, tas nekad nav noticis kādā ar aizliegumu saistītā gadījumā.

5.           TURPMĀKIE PASĀKUMI

5.1.        Ievads

Neraugoties uz ierobežojumiem, lielākā daļa ieinteresēto personu un ekspertu uzskata aizlieguma darbības par lietderīgu instrumentu, kam ir lielas iespējas, ja tiek novērsti konstatētie trūkumi.

Eiropas Parlamenta 2012. gada 2. februāra rezolūcijā “Virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” Eiropas Parlaments pauž viedokli, ka "tiesiskajiem aizliegumiem ir arī svarīga nozīme, saglabājot tiesības, kas pilsoņiem un uzņēmumiem ir saskaņā ar ES tiesībām, un uzskata, ka mehānismus, kas ieviesti ar Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, kā arī Direktīvu 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību var ievērojami uzlabot, lai veicinātu sadarbību un tiesisko aizliegumu izmantošanu pārrobežu situācijās”.

Ieinteresēto personu ierosinātie iespējamie pasākumi, lai uzlabotu aizliegumu efektivitāti:

a) Neleģislatīvi pasākumi

Pastāv pasākumi, kas var palielināt aizliegumu izmantošanas biežumu un to efektivitāti, nemainot tiesisko regulējumu ne Eiropas, ne valsts līmenī. Viens no šādiem iespējamiem pasākumiem ir izpratnes veidošanas kampaņu un mācību rīkošana kvalificētajām juridiskajām personām par aizliegumu izmantošanu, jo daudzām no tām nav pietiekamu zināšanu, kā tos izmantot. Tāpat dažas ieinteresētās personas ierosina mehānismu ieviešanu (piemēram, tīmekļa vietnē), lai nodrošinātu publicitāti aizliegumu gadījumos visā Eiropā. Šādās tīmekļa vietnēs varētu arī būt informācija par aizliegumu jomu un procesuālajiem noteikumiem dažādās dalībvalstīs, kas būtu pārtulkota visās ES oficiālajās valodās.

b) Iespējamās izmaiņas tiesiskajā regulējumā

Lielākā daļa ieinteresēto personu uzskata, ka direktīva ir vienkāršs, labi izstrādāts tiesību akts. Tomēr šķiet, ka izmantošanas līmenis un aizliegumu efektivitāte dalībvalstīs atšķiras vairāk, nekā vēlams. Direktīvā ir ietverti daži pamatnoteikumi, bet dalībvalstīm ļauta ievērojama brīvība attiecībā uz aizlieguma darbību struktūras izstrādi, tostarp procesuālajiem noteikumiem, kā arī to darbības jomu un ietekmi. Nevienlīdzīga aizliegumu efektivitāte dažādās dalībvalstīs izriet galvenokārt no atšķirībām veidos, kā dalībvalstis ir transponējušas direktīvu valsts tiesību aktos, un no atšķirīgām procesuālajām un materiālajām tiesību normām. Vairāki respondenti, tostarp dažas dalībvalstu publiskās iestādēs, uzskata, ka dažādo dalībvalstu aizlieguma procedūras būtu jāsaskaņo daudz lielākā mērā (attiecībā uz darbības ieviešanas termiņiem, tiesas lēmumu pieņemšanas termiņu un izmaksām), vismaz pārrobežu gadījumos. Jebkurā gadījumā būtu lietderīgi dažās dalībvalstīs izmantotos nosacījumus, kas ir īpaši noderīgi aizliegumu efektivitātes uzlabošanai, ievest arī pārējās dalībvalstīs.

Ieinteresētās personas ir ieteikušas vairākus iespējamos pasākumus, kas nodrošinātu aizliegumu biežāku izmantošanu un lielāku efektivitāti. Ir ierosināts Eiropas līmenī ieviest dažus no pasākumiem, kas jau pastāv dažās dalībvalstīs. Svarīgākie no šiem pasākumiem ir šādi.

1.           Paplašināt direktīvas piemērošanas jomu uz visiem patērētāju aizsardzības noteikumiem. Vairākas ieinteresētās personas atbalsta aizliegumu darbības jomas paplašināšanu tālāk par pielikumā iekļauto sarakstu, kā tas jau notiek dažās dalībvalstīs. Piemēram, tiesību aktus par privātās dzīves aizsardzību un personas datiem arvien biežāk uzskata par “patērētāju tiesību aktiem”.

2.           Lēmumu ietekmes paplašināšana. Lielākā daļa ieinteresēto personu uzskata, ka tieši patērētājiem jāgūst labums no sprieduma veiksmīgā lietā, nevis jāuzliek tiem pienākums sākt jaunu procedūru, lai īstenotu savas tiesības. Direktīvā būtu jāievieš skaidri noteikumi par iespēju kompensēt patērētājiem un metode, kā to izdarīt. Turklāt aizliegumu procedūras laikā būtu jāaptur patērētāju, kuri saskārušies ar tiesību normu pārkāpumu, prasības noilguma termiņš. Ja kāds līguma noteikums ir atzīts par nelikumīgu, šā lēmuma ietekme būtu jāattiecina arī uz visiem līdzīgiem pašreizējiem un turpmākiem līgumiem (tas jau notiek dažās dalībvalstīs).

3.           Paātrinātas procedūras pagaidu pasākumiem. Vairākas ieinteresētās personas atbalstīja tāda noteikuma ieviešanu, kas paredz paātrinātas procedūras obligātu izmantošanu visās lietās par aizliegumu, ne tikai “vajadzības gadījumā”, kā paredzēts Direktīvas 2. pantā. Tomēr, tā kā dažādu valstu tiesību aktos nav vienotas izpratnes par “paātrināto procedūru”, direktīvā būtu jāietver dažas prasības attiecībā uz paātrināto procedūru, piemēram, attiecībā uz termiņiem, kādos tiesai jāpieņem lēmums par aizliegumu.

4.           Tiesības uz informāciju. Vairākas ieinteresētās personas norādīja, ka kvalificētajām juridiskajām personām būtu jābūt tiesībām piekļūt nelikumīgā praksē iesaistītu uzņēmumu nosaukumam un juridiskajai adresei. Uzņēmumiem būtu jāuzliek pienākums nodrošināt savus izmantotos standarta līgumus, kā tas jau šobrīd ir Spānijā, kur standarta līguma noteikumi ir jāiekļauj “Registro de Condiciones Generales de la Contratación”. Vairākums ieinteresēto personu uzskata, ka arī lēmumus būtu jāpublicē, lai informētu patērētājus un atturētu tirgotājus. Dažās dalībvalstīs tas jau tiek darīts.

5.           Finansējums. Lielākā daļa ieinteresēto personu uzskata, ka princips “zaudētājs maksā” arī turpmāk būtu jāpiemēro aizliegumu lietās. Daži tomēr atzina, ka šis princips būtu jāpiemēro elastīgi, lai tas būtu labvēlīgs kvalificētajām juridiskajām personām, kā tas notiek dažās dalībvalstīs.

6.           Ir jāuzlabo lēmumu izpilde. Šajā nolūkā vairākas ieinteresētās personas uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāprasa noteikt preventīvas sankcijas par aizliegumu rīkojumu neievērošanu, lai nodrošinātu, ka negodīga uzņēmējdarbības prakse tirgotājiem nav izdevīga.

Visbeidzot vairākas ieinteresētās personas, tostarp dažu dalībvalstu publiskas iestādes, paziņoja, ka būtu jāievieš Eiropas mēroga patērētāju kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānisms, papildus iespējamiem aizliegumu uzlabojumiem.

6.           SECINĀJUMS

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem konstatējumiem, Komisija izdara turpmāk minētos secinājumus par direktīvas piemērošanu.

Neraugoties uz ierobežojumiem, aizlieguma darbības veido noderīgu instrumentu patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai. Kvalificētām juridiskajām personām pakāpeniski kļuvis zināms par iespējām, ko piedāvā direktīva, un tās gūst pieredzi ar tās lietošanu.

Tomēr pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz tās izmantošanas līmeni un efektivitāti. Katrā ziņā pat tajās dalībvalstīs, kur aizliegumus uzskata par diezgan efektīviem un plaši piemēro, to potenciāls netiek pilnībā izmantots vairāku šajā ziņojumā iztirzātu trūkumu dēļ. Būtiskākie ir šādi: augstās izmaksas, kas saistītas ar procedūru, procedūru ilgums, procedūru sarežģītība, spriedumu par aizliegumiem salīdzinoši ierobežotā ietekme un grūtības tos īstenot. Šīs grūtības izpaužas vēl vairāk saistībā ar aizliegumiem, kuriem ir pārrobežu dimensija.

Komisija ņem vērā ieinteresēto personu izvirzītos jautājumus un ieteikumus, kā tos risināt. Komisija turpinās uzraudzīt direktīvas piemērošanu dalībvalstīs. Tā turpmāk izvērtēs, kā kopā ar dalībvalstīm vislabāk risināt šajā ziņojumā konstatētās problēmas un kā panākt uzlabojumus pašreizējā tiesiskajā regulējumā. Komisija uzskata, ka šobrīd nav konstatēti pietiekami pamatoti iemesli, lai ierosinātu grozījumus direktīvā, un situāciju pārskatīs, sagatavojot nākamo ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu.

[1]               Direktīvas teksts (OV L 110, 1.5.2009., 30. – 36. lpp.) ir atrodams: https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:32009L0022:LV:NOT.

[2]               (OV 364, 9.12.2004., 1-11. lpp.)

[3]               Pētījums par to, kā tiek piemērota Direktīva 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību, ko veica IBF International Consulting.

[4]               OV C 97, 31.3.2012.

[5]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), OV L 199, 31.7.2007., 40.–49. lpp.).

[6]               Associação Portuguesa para a Defesa do consumidor.

[7]               http://www.oft.gov.uk/OFTwork/consumer-enforcement/consumer-enforcement-completed/foxtons.

[8]               Wet collectieve afwikkeling massaschade.

[9]               OV L 12, 16.1.2001., 1.–23. lpp.

[10]             OV L 199, 31.7.2007., 40.–49. lpp.

[11]             Regula (EK) Nr. 1393/2007 un Nr. 1206/2001 ir paātrinājusi pārrobežu dokumentu izsniegšanu un uzlabojusi to juridisko noteiktību, kā arī pierādījumu iegūšanu.

[12]             No EUR 2556 līdz 11 759 atbilstīgi 2012. gada 21. jūnija maiņas kursam.