23.12.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 317/54

---

455. PLENĀRĀ SESIJA 2009. GADA 15. UN 16. JŪLIJĀ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām”

COM(2008) 614 galīgā redakcija – 2008/0196 (COD)

(2009/C 317/09)

Ziņotājs: HERNÁNDEZ BATALLER kgs

Līdzziņotājs: MULEWICZ kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2008. gada 6. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām”

COM(2008) 614 galīgā redakcija – 2008/0196 (COD).

Par dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 22. jūnijā. (ziņotājs — Hernández Bataller kgs). Līdzziņotājs — Mulewicz kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 455. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 15. un 16. jūlijā (16. jūlija sēdē), ar 68 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi.

1.1.   EESK iesaka Komisijas priekšlikumu par patērētāju tiesībām pārstrādāt, ņemot vērā šajā atzinumā izteiktos priekšlikumus, proti, būtu horizontāli jāsaskaņo tikai tirdzniecība ārpus uzņēmuma telpām un distances pārdošana, jo tieši minētie tirdzniecības veidi ir visvairāk iesaistīti pārrobežu tirdzniecībā.

Direktīvas priekšlikuma daļas par negodīgiem noteikumiem, preču pārdošanu un ar to saistītajām garantijām būtu jāsvītro, jo tajās skarti aspekti, kurus pašreizējā Kopienas tiesību attīstības posmā nav lietderīgi pilnībā saskaņot.

1.2.1.   Priekšlikumā nav ieviesti jauninājumi tādās saistītās jomās kā apkalpošana pēc pārdošanas, rezerves daļas, ražotāja un izplatīšanas tīklu tieša atbildība.

EESK uzskata, ka “kopīgas” definīcijas var sniegt lielāku tiesisko noteiktību un drošību tirgotājiem un patērētājiem. Tāpēc Komisijai priekšlikuma attiecīgajos punktos būtu jānovērš pastāvošās pretrunas.

1.3.1.   Tiesiskās drošības labad EESK aicina Komisiju priekšlikumā precizēt, vai definīcijām jābūt pilnībā saskaņotām vai arī vajadzības gadījumā dalībvalstīm ir kāda iespēja jēdzienus papildināt.

1.3.2.   Eiropas patērētājs nebūtu jāuztver tikai no iekšējā tirgus viedokļa vai jāuzskata par racionālu, pieredzējušu un informētu tirgus dalībnieku, kas nepieņem lēmumus citādi kā saskaņā ar konkurences loģiku un kura aizsardzību varētu nodrošināt, vienkārši sniedzot labāku un plašāku informāciju.

1.4.   EESK konstatē, ka būtiskie trūkumi konfliktu risināšanā un zaudējumu atlīdzināšanā ir svarīgs, “ja ne vissvarīgākais” faktors, kas kavē vēlamo pārrobežu tirdzniecības attīstību. Minētā problēma Komisijas priekšlikumā tomēr nav ņemta vērā, lai gan uz to norāda Eirobarometra pētījums.

2.   Ievads.

2.1.   Priekšlikums izstrādāts, pamatojoties uz plašām Kopienas līmeņa debatēm par iespējām noteikumus par līgumiem saskaņot atbilstoši kopīgam Eiropas līgumtiesību modelim. Turklāt Komisija ir pieņēmusi Paziņojumu par Eiropas līgumtiesībām (1). Saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzības politiku ir rīkotas arī debates par patērētāju acquis pārskatīšanu. Tajās apspriesti horizontālie (2) un vertikālie aspekti (3) spēkā esošajās direktīvās par patērētāju līgumtiesībām.

2.2.   Atzinumā par patērētāju acquis pārskatīšanu (4) EESK uzsvēra, ka patērētāju tiesību aizsardzības politika ir “ne tikai ES iekšējā tirgus stratēģijas neatņemama sastāvdaļa, bet arī svarīgs un apstiprinošs pilsoniskuma elements”. EESK arī uzskata, ka, veicot saskaņošanu Kopienas līmenī, jāievēro pamatprincips par visefektīvākā, proti, šobrīd dažādās dalībvalstīs pastāvošā visaugstākā aizsardzības līmeņa noteikšanu.

3.   Priekšlikuma kopsavilkums.

3.1.   Pirms skatāmā priekšlikuma Komisija 2007. gada 8. februārī bija pieņēmusi Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (COM(2006) 744 galīgā redakcija), kuras izstrādes iemesls un mērķis bija vienkāršot un papildināt spēkā esošo tiesisko pamatu un kura attiecas uz astoņām direktīvām par patērētāju aizsardzību (5). Piezīmes par zaļo grāmatu analizētas Eiropas Komisijas pasūtītā detalizētā ziņojumā, un jāuzsver, ka pusi no tām ir sniegušas nozares (150) un otru pusi — patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas (53), juristi un citi (33), valsts iestādes (39) un akadēmisko aprindu pārstāvji (32) (6).

3.2.   Priekšlikumā ir piecdesmit panti, kas iedalīti septiņās nodaļās: I. Priekšmets, definīcijas un darbības joma (1.–4. pants), II. Patērētāju informēšana (5.–7. pants), III. Patērētāju informēšana un atteikuma tiesības distances līgumos un līgumos, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (8.–20. pants), IV. Citas patērētāju tiesības saistībā ar pārdošanas līgumiem (21.–29. pants), V. Patērētāju tiesības attiecībā uz līguma noteikumiem (30.–39. pants), VI. Vispārīgi noteikumi (40.–46. pants), VII. Nobeiguma noteikumi (47.–50. pants). Priekšlikumam pievienoti pieci pielikumi, no kuriem divi attiecas uz līguma noteikumiem.

3.3.   Komisija vēlas pilnībā atcelt (sk. 47. pantu) šādas Kopienas direktīvas: i) Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām; ii) Direktīva 1993/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos; iii) Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīva 1997/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem un iv) Direktīva 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām.

4.   Vispārīgas piezīmes.

Pilnīga saskaņošana: organizētas pilsoniskās sabiedrības dažādi dalībnieki Komisijas priekšlikumu uzņem ļoti atšķirīgi.

4.1.1.   Darba devēju apvienības atbalsta priekšlikumu, jo uzskata, ka tas varētu uzlabot iekšējā tirgus darbību un palielināt konkurētspēju, mazinot pašreizējo atturību saistībā ar pārrobežu darījumiem un samazinot administratīvo slogu un atbilstības izmaksas tirgotājiem. Tas var jo īpaši ietekmēt MVU.

4.1.2.   Patērētāju organizācijas uzskata, ka priekšlikums skar jau iegūtās tiesības, kas veido Kopienas acquis sastāvdaļu, un jebkāda patērētāju tiesību mazināšana nav pieļaujama. Kopumā tiek uzskatīts, ka priekšlikuma rezultātā mazināsies patērētāju tiesības, jo pilnīgas saskaņošanas ietekme būs pārmērīga un proporcionāli neatbilstīga priekšlikuma mērķiem un kavēs turpmāko attīstību.

4.1.3.   Lai samierinātu pretrunīgās nostājas, Komiteja ierosina:

a)

priekšlikuma darbības jomā iekļaut tikai līgumus, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, un distances pārdošanu, jo tieši tās ir pārrobežu darījumu jomas, kurās ar priekšlikuma palīdzību vēlas novērst šķēršļus un kurās pilnīga saskaņošana šķiet esam vispiemērotākā. Pilnīgu saskaņošanu neveiktu attiecībā uz negodīgiem līguma noteikumiem un tirdzniecības garantijām;

b)	priekšlikumā iekļaut kopīgas definīcijas, bet novērst pašreizējās pretrunas;

c)	ieviest citas izmaiņas atbilstoši šajā atzinumā izklāstītajiem ierosinājumiem.

4.2.   Priekšlikuma iekšējās saskaņotības trūkums.

4.2.1.   Ņemot vērā cerības, ko jau ilgi pirms zaļās grāmatas publicēšanas vai tās laikā raisīja pēdējos vairāk nekā divdesmit gados veiktais darbs, pētījumi un debates par Eiropas līgumtiesībām, tāpat arī cerības saistībā ar vienlaicīgi veikto kopēja Eiropas līgumtiesību modeļa projekta izstrādi (7), EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums neatbilst gaidītajam un vēlamajam.

4.2.2.   Pirmkārt, Kopienas acquis pārskatīšanas mērķis attiecas uz astoņām direktīvām, savukārt Komisijas pārskatīšanas un transponēšanas priekšlikumā ietvertas tikai četras no tām. Otrkārt, kopējā modeļa izstrādes ietvaros tika veikts darbs, kura mērķis bija novērst pretrunas un saskaņot noteikumus tiesībās, ko sauc par Eiropas līgumtiesībām, lai tās kļūtu par fakultatīvu instrumentu, par lietderīgu līdzekli speciālistiem, patērētājiem, tiesību piemērotājiem un likumdevējiem.

4.2.3.   Neraugoties uz to, konkrētajā priekšlikumā, pat ja tajā ir daži pozitīvi aspekti, četru direktīvu dažādie noteikumi ir tikai apkopoti vienā dokumentā, sākumā piedāvājot kopēju definīciju kopumu; tas nav pietiekami novatorisks un strukturēts, turklāt nav ņemti vērā apsvērumi par konsolidāciju, precizēšanu un pilnveidošanu, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības augstu līmeni, kas ir Eiropas Savienības pienākums. Turklāt, atstājot grozīto direktīvu tiesību normu būtiskus aspektus noteikšanai dalībvalstu likumdošanā un nolemjot pieņemt “direktīvu”, nevis “regulu”, priekšlikums pat neatbilst izvirzītajam mērķim panākt pilnīgu saskaņošanu. Turklāt tas rada vēl vairāk neskaidrību un atšķirību dalībvalstu tiesību sistēmās.

4.2.4.   EESK aktīvi iesaistās patērētāju tiesību aizsardzības jautājumu risināšanā, tā bieži izstrādā pašiniciatīvas atzinumus, kuros pauž savu viedokli.. Šajā atzinumā EESK izvērtē Komisijas priekšlikumu, pamatojoties uz iepriekš pieņemtajiem dokumentiem par patērētāju aizsardzību.

4.2.5.   EESK atbalsta mērķi izveidot vienotu tirgu uzņēmumiem un patērētājiem; tā atzīst, ka pastāv darījumu izmaksas, kas izriet no patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu piemērošanas katrā dalībvalstī un kuras var kļūt par šķērsli daudzveidīgākam preču un produktu piedāvājumam iekšējā tirgū, kas būtu patērētāju interesēs. Taču saskaņā Eirobarometra datiem (8) pieredze rāda, ka ir citi, daudz svarīgāki šķēršļi, piemēram, uzticēšanās trūkums elektroniskajai tirdzniecībai.

4.3.   Pārrobežu šķēršļi.

Atbilstoši priekšlikumam Komisija uzskata, ka piedāvājuma jomā galvenais šķērslis vienotā tirgus izveidei, jo īpaši saistībā ar pārrobežu tirdzniecību, ir izmaksas un tirgotāju atturība, bet pieprasījuma jomā — patērētāju uzticēšanās trūkums. Komisija norāda, ka noskaidrotās problēmas izraisa tiesību sadrumstalotība un dažādība, kuras iemesls ir minimālā saskaņošana.

4.3.1.1.   Lai gan direktīvas, kurās paredzēta minimālā nepieciešamā saskaņošana, Kopienas patērētāju tiesībās tiek izmantotas visvairāk, Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi piemērs rāda, ka pilnīga saskaņošana ir reglamentēšanas iespēja, kas varētu mazināt līdz šim iegūtās patērētāju tiesības, kas tādējādi netiktu ievērotas, nepārprotami pārkāpjot Līguma 153. pantu (9).

4.4.   Kopienas līmeņa kompetences.

4.4.1.   EESK atgādina, ka Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības un konkurences aizsardzības politiku izcelsme ir ļoti atšķirīga.

4.4.2.   Kad saskaņā ar Romas līgumu Kopienai piešķīra ekskluzīvu kompetenci konkurences politikas jomā, patērētāju tiesību aizsardzību nenoteica par atsevišķu politisku mērķi. Pat ja tikuši veikti vairāki pasākumi (10), minētās Kopienas politikas pamatā bija Padomes rezolūcija, proti., Eiropas Ekonomikas kopienas patērētāju aizsardzības un informēšanas politikas sākotnējā programma, kas publicēta tikai 1975. gada 14. aprīlī.

4.4.3.   Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības politiku pieņēma pēc daudziem patērētāju organizāciju sistemātiski rīkotiem pasākumiem, liekot dalībvalstīm pieņemt šāda veida aizsardzības politiku, kuru vēlāk atzina arī ES.

4.4.4.   Minētā iemesla dēļ Kopienai patērētāju aizsardzības jomā vienlaikus jānodrošina augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība un jārespektē dalībvalstu dalīta un subsidiāra kompetence  (11).

4.4.5.   Dalībvalstis īsteno patērētāju tiesību aizsardzības politikas, nodrošinot augstāku aizsardzības līmeni un uzturot ieviestos pasākumus, jo īpaši, lai nodrošinātu palīdzību un sociālo saskaņu.

4.4.6.   Tādēļ. Eiropas patērētājs nebūtu jāuztver tikai no iekšējā tirgus viedokļa vai jāuzskata par racionālu, pieredzējušu un informētu tirgus dalībnieku, kas pieņem lēmumus tikai saskaņā ar konkurences loģiku un kura tiesību aizsardzību varētu nodrošināt, vienkārši sniedzot labāku un plašāku informāciju.

4.4.7.   EESK ir jau uzvērusi, ka jebkurā priekšlikumā par pilnīgu saskaņošanu patērētāju aizsardzības jomā īpaša uzmanība jāpievērš ļoti konkrētiem aspektiem un vienlaikus jāievēro liela piesardzība, lai nodrošinātu Līgumā noteikto augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību atbilstoši subsidiaritātes principam, citādi tas kavēs un ierobežos patērētāju tiesību attīstību dalībvalstīs.

4.5.   Juridiskais pamats.

4.5.1.   EESK apšauba arī ieteikto direktīvas juridisko pamatu, kas ir 95., bet ne 153. pants.

4.5.2.   EESK ir vairākkārt atbalstījusi to, lai par juridisko pamatu tiesību aktu priekšlikumiem par patērētāju aizsardzību izmantotu Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 153. pantu, nevis 95. pantu, kas attiecas uz iekšējo tirgu. Komisija visos pēdējos priekšlikumos tomēr atsaucas uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu un uzskata to par atbilstīgu, ņemot vērā to, ka direktīvas priekšlikums attiecas uz iekšējo tirgu.

5.   Īpašas piezīmes.

5.1.   Kopumā priekšlikuma teksts ir sarežģīts, tajā pārāk bieži lietotas savstarpējas norādes (skat. 3. panta 2. un 4. punktu, 6. pantu, 9. panta a) apakšpunktu, 10. pantu, 21. panta 1. un 3. punktu, 28. pantu, 32. panta 2. punktu un 35. pantu), kas apgrūtina teksta uztveramību un lasāmību; ļoti bieži lietota neprecīza un neskaidra izteiksme, kas izraisīs transponēšanas grūtības. Turklāt klasifikācija ne vienmēr ir saprotama (skat. 45. pantu par nepasūtītu preču pārdošanu, VI. nodaļa — Vispārīgi noteikumi). Ja minētās neskaidrības tiks saglabātas, direktīvā un valstu tiesību aktos jāiekļauj noteikums, kas paredz, ka strīdus gadījumā, kura cēlonis ir teksta neskaidrība, skaidrojums ir labvēlīgs patērētājam, jo tā ir vājākā puse.

5.2.   Turklāt faktiski nav aplūkots jautājums par procesuālajiem noteikumiem un sankcijām, un pilnīgas saskaņošanas loģikas rezultātā to joprojām regulē dalībvalstis, (skat. 58. apsvērumu un 42. pantu). Veicot saskaņošanu, minētā aspekta dēļ var rasties būtiska nekonsekvence. Tas attiecas, piemēram, uz šādiem gadījumiem: i) informēšanas prasības saskaņā ar 5. pantu, kurā paredzēts, ka sankcijas par minēto prasību neievērošanu nosaka dalībvalstis, bet tas –“līgumtiesību jomā” – ir formulēts īpatnēji, neprecizējot, vai administratīvo sankciju vai kriminālsoda noteikšana tiks uzskatīta par direktīvas pārkāpumu; ii) līguma noteikuma atzīšanas par negodīgu sekas, jo priekšlikumā ir tikai minēts, ka negodīgi līguma noteikumi nav saistoši patērētājam, ļaujot dalībvalstīm brīvi izmantot visas valstī pieņemtās līgumtiesību koncepcijas, kas ir saskaņā ar deklarētajiem mērķiem (sk. 54. apsvērumu un 37. pantu), proti, atteikuma tiesību sistēmu.

5.3.   Atteikuma tiesību sistēma dažādu valstu tiesību aktos ir atšķirīga. Dalībvalstīs minētajām tiesībām, kas no pienākuma tiesībām, šķiet, izslēdz principu pacta sunt servanda (līgumi jāpilda), ir atšķirīgs juridiskais statuss, kas var izpausties gan kā vienpusēja attiekšanās no līguma, gan kā izpilde un izbeigšana, un tam ir dažādas juridiskās sekas. Komisijai būtu jāpārdomā minētais jautājums un attiecībā uz šo līgumu elementu priekšlikumā jāparedz saskaņota sistēma.

5.4.   Definīcijas un piemērošanas joma.

EESK uzskata, ka Komisijai priekšlikuma tekstā būtu jāprecizē, vai tajā iekļautās definīcijas dalībvalstis var papildināt.

5.4.1.   Patērētājs (2. panta 1. punkts). Ierosinātajā definīcijā, kas atbilst definīcijām vairumā Kopienas dokumentu, nav pausta nostāja par iespējamo termina attiecināšanu uz fizisku personu, kuras rīcības mērķi ir jaukti (12) (šāda iespēja ir paredzēta dažās dalībvalstīs) (13) vai uz noteiktām juridiskām personām. Stingrā patērētāja definīcija, kas skaidrota saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudenci un Direktīvu 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi, un 4. pantā paredzētais noteikums, ar kuru aizliedz stingrākus noteikumus atšķirīga patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanai, neļauj garantēt neaizsargātu patērētāju aizsardzību, bet viņi ir kategorija, kuru var ietekmēt priekšlikuma aptvertie līgumi. Jānorāda, ka Direktīvā 2005/29/EK (5. panta 3. punkts) ir atzīta neaizsargātu patērētāju esība, tādēļ arī šeit būtu svarīgi paredzēt izņēmumu.

5.4.2.   Tirgotājs (2.pant 2. punkts). Priekšlikumā nav precizēts bezpeļņas organizāciju vai arī valsts struktūru stāvoklis, kad tās rīkojas ārpus publiskas iestādes prerogatīvām (iure imperium).

5.4.3.   Preces un produkts (2. panta 4. un12. punkts). Divu dažādu definīciju noteikšana precēm un produktiem (produkta definīcija atbilst Direktīvā 2005/29/EK sniegtajai definīcijai) ir neskaidra un grūti saprotama. It īpaši tas attiecas uz elektroenerģiju, kas var būt gan prece, gan pakalpojums atkarībā no līgumā vai ārpus līguma noteiktas atbildības, un tas, protams, neveicina Kopienas tiesību saskaņotību. Elektrības neiekļaušana direktīvā, kas attiecas uz tādiem elektrības avotiem kā elektriskās baterijas un akumulatori, ir vērtējama kā pretrunīga.

5.4.4.   “Distances līgums” (2. panta 6. punkts). Minētā definīcija ir plašāka par definīciju spēkā esošajā direktīvā par distances pārdošanu. Tas rada dažas problēmas. Saskaņā ar jauno definīciju, “lai noslēgtu līgumu”, izmanto tikai distances saziņas līdzekļus. Tādējādi tagad daudzi līgumi, kurus agrāk neuzskatīja par distances līgumiem, tiks iekļauti šajā kategorijā. Lūk, divi piemēri. Pirmais piemērs: patērētājs X ieiet veikalā un runā par iespējamo pirkumu, tad atgriežas mājās un piezvana uz veikalu, lai apstiprinātu pirkumu. Nav skaidrs, kādēļ jāpaplašina definīcija, lai iekļautu minēto piemēru. Otrais piemērs. Patērētāju Y apmeklē mājās pārdevējs un apmeklējuma laikā patērētājs Y piedāvā pārdevējam nopirkt viņa preces. To viņš dara mutiski vai, aizpildot pasūtījuma veidlapu. Vēlāk pārdevējs paziņo pa telefonu vai pa pastu, ka pieņem patērētāja piedāvājumu. Šķiet, otrajā piemērā līgums var būt gan distances līgums, gan līgums, kas noslēgts ārpus uzņēmuma telpām. Kāds līgums tas ir? Vai atteikuma termiņš ir četrpadsmit dienas no līguma noslēgšanas (ārpus uzņēmuma telpām) vai četrpadsmit dienas no izpildes datuma (distances līgums)? Definīcijas “distances līgums” un “līgums, kas noslēgts ārpus uzņēmuma telpām” nedrīkst pārklāties.

5.4.5.   Uzņēmuma telpas (2. panta 9. punkts). Tā ir vēl viena definīcija, kuras patieso ietekmi ir grūti saprast. Skaidrojot minēto definīciju kopā ar 15. apsvērumu, rodas jautājums, vai pārdošana lidmašīnā vai uz kuģa ir pārdošana uzņēmuma telpās vai ārpus uzņēmuma telpām.

5.4.6.   Tirdzniecības garantija (2. panta 18. punkts). Priekšlikumā ir lietots zaļajā grāmatā par garantijām un pēcpārdošanas pakalpojumiem lietotais termins “tirdzniecības garantija”, taču tagad tas nav atdalīts no jēdziena “juridiska garantija”, uz kuru attiecas tikai Direktīva 99/44/EK (skat. tās 1. panta 2. punkta e) apakšpunktu). Terminu aizstāšana var maldināt patērētāju par attiecīgo garantijas veidu patieso nozīmi. Būtu jāprecizē, ka jebkurā gadījumā tirdzniecības garantijas pamatā ir tirgotāja labā griba, turklāt “juridiskā garantija” ir saistoša.

5.4.7.   Starpnieks. Gan starpnieka (2. panta 19. punkts) definīcija, gan konkrētas informēšanas prasības starpniekiem (7. pants) ir neskaidras. Tā vai nu ir profesionāla darbība, uz kuru attiecas direktīva, vai nav profesionāla darbība, un tādā gadījumā regulējums nav vajadzīgs; tādēļ EESK ierosina minēto terminu precizēt.

5.4.8.   Patērētāju informēšana (5. pants). Priekšlikumā attiecībā uz vispārējas informēšanas prasībām pirms līguma noslēgšanas ir acīmredzami pieļauta iespēja nesniegt informāciju (“Pirms jebkura pārdošanas vai pakalpojumu līguma noslēgšanas tirgotājs nodrošina patērētājam informāciju par šādiem aspektiem, ja tas jau skaidri neizriet no konteksta informācijas”). EESK neatbalsta minēto formulējumam, jo uzskata, ka tas izraisa daudzus jautājumus un rada lielu nedrošību.

5.4.9.   Starptautisko privāttiesību kontekstā nav skaidrs arī, vai piemērojamie noteikumi attiecas uz regulu “Roma I” (kā minēts 5. panta 3. punktā), vai – prasības par informācijas sniegšanu pārkāpuma gadījumā – regulas “Roma II” 12. pantu (Roma II 30. apsvērums).

5.4.10.   Priekšlikuma 6. panta 2. punktā iekļautais noteikums par informēšanas pienākuma seku noteikšanu saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem neliekas atbilstošs, varētu būt atšķirīgu risinājumu cēlonis, un tādēļ būtu jāsaskaņo.

5.4.11.   Izsoles. Jāprecizē, ka priekšlikuma darbības jomā neietilps publisko iestāžu organizētās obligātās izsoles, lai gan tajā iekļauti jēdzieni “izsole” un “publiskā izsole”, ko brīvprātīgi organizē uzņēmējs.

5.5.   Līgumi, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, un distances līgumi.

Direktīva 85/577/EEK ir viena no pirmajiem Eiropas tiesību aktiem par patērētāju tiesību aizsardzību, tās transponēšana valstu tiesību aktos norit ar nelielām grūtībām, kas galvenokārt saistītas ar iespēju neiekļaut noteiktus līgumu veidus (kuru vērtība ir zemāka par kādu noteiktu summu vai kuri attiecas uz dažu veidu precēm) vai noteikt labvēlīgākus patērētāju tiesību aizsardzības noteikumus, kurus ir iespējams pieņemt līdz ar minimālās saskaņošanas noteikuma ieviešanu (sk. 8. pantu); tādēļ vispārēji paredzētā pilnīgā saskaņošana nerada problēmas un ir līdzsvarota un pozitīva. Direktīvu 85/577/EEK piemēro tikai gadījumos, kad patērētājs nav pieprasījis tirgotāja apmeklējumu mājās vai darba vietā. Priekšlikums attiecināt direktīvas darbības jomu arī uz pieprasītajiem apmeklējumiem ir pieņemams, ja vienlaikus tiek paplašināts 19. panta 2. punktā noteikto izņēmumu saraksts. Atteikuma tiesības (tāpat kā distances līgumu gadījumā) nebūtu jāpiemēro arī šādiem līgumiem:

a)	par pakalpojumiem, kuru izpilde ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu ir sākusies pirms atteikuma termiņa beigām un

b)	par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas, vai var sabojāties, vai kurām drīz beidzas derīguma termiņš.

5.5.1.1.   Ja 19. panta 2. punktā neiekļauj pirmo minēto izņēmumu, pakalpojumu sniedzēji varētu prasīt patērētājiem, kas vēlas, lai darbs tiktu ātri paveikts (piemēram, uzlabojumi virtuvē vai matu griešana mājās), gaidīt vismaz četrpadsmit dienas. Ja neiekļauj otro izņēmumu, uzņēmējs, kas izgatavo preces pēc individuāla pasūtījuma (piemēram, virtuves mēbeles vai apģērbu), varētu atteikties sākt līguma izpildi pirms četrpadsmit dienu termiņa beigām. Pretējā gadījumā patērētājs varētu atteikties no līguma, atstājot uzņēmējam nepārdodamas preces.

5.5.2.   Lai gan, veicot distances līgumu salīdzinošu novērtējumu (14), Direktīvas 1997/7/EK transponēšanā nav atklāti lieli trūkumi, var norādīt, ka dalībvalstis ir izmantojušas paredzētās iespējas un minimālās saskaņošanas klauzulu, lai ieviestu patērētājiem labvēlīgāku režīmu. Lietderīgi būtu paredzēt patērētāju aizsardzības iespējas distances pārdošanas darījumos ar trešām valstīm.

5.5.3.   Iekšējā tirgū tomēr var noteikt iespējamos šķēršļus, kas saistīti ar dažādiem izņēmumu sarakstiem un dažādām informēšanas prasībām tirgotājiem.

5.5.4.   EESK atzīst, ka noteikumu piemērošanas izņēmumu kopumu var pilnveidot, piemēram, iekļaujot preces (vai pakalpojumus) ar zemu vērtību (15) vai nosakot preces, kas būtu iekļaujamas veselības, higiēnas vai drošības apsvērumu dēļ. Tas īpaši attiecas uz pārtikas nekaitīgumu, piemēram, 20. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kur būtu jāmin skaidra atsauce uz Regulas Nr. 178/2002 2. pantu (16). Attiecībā uz izņēmumu precēm (un pakalpojumiem) ar zemāku vērtību Direktīvā 85/577/EEK noteikto summu (60 euro) ir iespējams būtiski palielināt.

5.5.5.   Priekšlikumā ir noteikts vienots 14 dienu termiņš, kad var izmantot tiesības atteikties no šādiem līgumiem, un EESK atzinīgi vērtē ieviesto precizējumu par termiņa aprēķināšanu. Tomēr, kā iepriekš minēts, būtu jāsaskaņo atteikuma tiesību koncepcija un ietekme.

5.5.6.   EESK arī apšauba 17. panta 2. punkta noteikuma par patērētāju atbildību lietderību (“Patērētājs atbild tikai par preču jebkāda veida vērtības mazināšanos, ja preces izmantotas nevis tāpēc, lai noskaidrotu šo preču īpašības un kā tās darbojas, bet citos nolūkos”), jo uzskata, ka minētais punkts radīs neskaidrības un patērētāji varētu saskarties ar pierādījuma problēmām.

5.5.7.   Uzsverot, ka ierosinātie noteikumi noteikti būtu jāuzlabo, EESK (17) atzīst par lietderīgu veikt ierosināto pilnīgo saskaņošanu tikai attiecībā uz divām minētajām direktīvām, regulējot tirdzniecības metodes ar lielām pārrobežu darījumu iespējām.

6.   Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos.

EESK uzskata, ka saskaņā ar Komisijas veiktajiem pētījumiem, šis jautājums, ko pašlaik regulē Direktīva 1993/13/EEK un kurš aplūkots V nodaļā un II un III pielikumā, nebūtu jāizskata un jāiekļauj skatāmajā priekšlikumā un būtu no tā jāsvītro, jo pašreizējā Kopienas tiesību attīstības posmā pilnīga saskaņošana minētajā jomā visticamāk izraisīs darbības traucējumus dažādu dalībvalstu juridiskajās sistēmās.

Ja Komisija tomēr nesvītro visus noteikumus par negodīgiem līguma noteikumiem ar patērētajiem noslēgtajos līgumos, EESK izsaka šādas piezīmes:

6.1.1.1.   Kā zināms, līdz direktīvas pieņemšanai minētos būtiskos līgumtiesību noteikumus daļēji regulēja dalībvalstis.

6.1.1.2.   Transponēšanas salīdzinošā analīze parāda, ka vairākums dalībvalstu ir izmantojušas minimālas saskaņošanas klauzulu (8. pants), un pašlaik tajās ir patērētājiem labvēlīgāki noteikumi, nekā to nosaka direktīva. Ņemot vērā pašreizējo stāvokli minētajā jomā, pilnīga saskaņošana nav ieteicama (14).

6.1.1.3.   Tādēļ jācer, ka iesniegtais priekšlikums, kura mērķis ir atcelt spēkā esošo direktīvu, ne tikai tiks transponēts visaugstākajā līmenī, bet arī ļaus precizēt dažādus pretrunīgus jautājumus, kuros doktrīna nesakrīt ar jurisprudenci.

6.1.1.4.   Tas attiecas uz godprātības principa un sniegto pakalpojumu nelīdzsvarotības kritērija savstarpējo saikni, kas skaidri parādās spēkā esošās direktīvas 3. panta 1. apakšpunktā un gandrīz bez izmaiņām iekļauts priekšlikuma 32. panta 1. apakšpunktā par pārredzamības noteikumu, ko tagad regulē 31. pants, pārkāpšanas sekām.

6.1.1.5.   Attiecībā uz piemērošanas jomu jānorāda, ka priekšlikumā ieviests patērētājiem nelabvēlīgs ierobežojums. Priekšlikums aptver tikai rakstisko līgumu noteikumus (kas saskaņā ar 30. panta 1. apakšpunktu “izstrādāti iepriekš”), liekot dalībvalstīm atturēties “pievienot jebkādas papildu prasības par to, kā formulējami līguma noteikumi vai kādā veidā tie darāmi pieejami patērētājam”, bet spēkā esošā Direktīva attiecas arī uz mutiskajiem līgumiem (saskaņā ar Direktīvas 93/13/EEK 5. pantu), kā tas ir arī dažās dalībvalstīs.

6.1.1.6.   EESK uzskata, ka pašreizējās kārtības saglabāšana un komitejas un reģistrēšanas sistēmas izveide, lai reģistrētu valsts iestāžu par negodīgiem atzītus noteikumus, ir atbilstīgi turpmākie pasākumi nolūkā informēt par negodīgiem noteikumiem, un tas būtu ļoti noderīgi tirgotājiem — jo samazinātos atbilstības izmaksas —, kā arī tiesību piemērotājiem un patērētājiem.

6.1.1.7.   Negodīgu līguma noteikumu jautājums horizontāli attiecas uz visiem ar patērētājiem noslēgtajiem līgumiem un daudzos gadījumos arī uz tirgotāju savstarpējiem līgumiem. EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums šajā aspektā izraisīs ļoti nozīmīgas un negatīvas sekas līgumtiesību jomā kopumā un it īpaši patērētāju tiesību aizsardzībā visās dalībvalstīs.

7.   Daži patēriņa preču pārdošanas aspekti un ar to saistītās garantijas.

7.1.   EESK uzskata, ka minētās jomas iekļaušana direktīvā ir nepamatota, un prasa to no priekšlikuma izņemt, jo šādam Kopienas regulējumam nav ne pievienotās vērtības, ne arī tas nodrošina augsta līmeņa patērētāju aizsardzību.

7.2.   Direktīva 1999/44/EK ļāvusi dalībvalstīm veikt vai saglabāt pasākumus, kas nodrošina lielāku patērētāju aizsardzību, un tādējādi dažādās valstīs tiek piemērots atšķirīgs regulējums.

7.3.   Tas parāda, ka nepastāv nekādas ievērojamas tendences transponēšanas tendences (18), jo pilnīgi visām dalībvalstīm agrāk bija savs regulējums, ko piemēroja patēriņa preču pirkšanas un pārdošanas līgumu aspektiem, kurus regulē minētā direktīva.

7.4.   Attiecībā uz riska nodošanu (23. pants) priekšlikumā mēģināts novērst atšķirības saistībā ar piegādes jēdzienu, un tādēļ paredzēts, ka tirgotājs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru neatbilstību, kas pastāv brīdī, kad risku nodod patērētājam (25. pants); tas var kļūt par lietderīgu uzlabojumu un ieviest lielāku skaidrību.

7.5.   EESK uzskata, ka vispārēja termiņa noteikšana preču piegādei, izņemot atsevišķus pārdošanas veidus (distances pārdošana un pārdošana ārpus tirdzniecības telpām), ir nekonsekventa, jo tas nav samērīgi salīdzinājumā ar priekšlikuma 22. pantā iekļauto noteikumu, ka tirgotājs piegādā preces 30 dienu laikā pēc līguma parakstīšanas.

7.6.   Tomēr, svītrojot pašreizējā direktīvā paredzēto iespēju dalībvalstīm noteikt termiņu neatbilstības konstatēšanai un nosakot vienotu termiņu – 6 mēnešus, priekšlikums ierobežo patērētāju tiesības, jo pierādījumu sniegšana par vēlāk atklātajiem trūkumiem būs patērētāja pienākums.

7.7.   Tāpat attiecībā uz pierādījuma sniegšanas termiņu un pienākumu neatbilstības gadījumā jānorāda, ka, pieņemot direktīvas priekšlikumu, prasība par sūdzības iesniegšanu praksē samazinās garantijas termiņu, tam kļūstot par sūdzības iesniegšanas termiņu visās dalībvalstīs, kas nav izvēlējušās šo mehānismu, kā tas izriet no 28. panta 4. un 5. punkta nosacījumiem.

8.   Procesuālie trūkumi.

8.1.   Priekšlikumā ir virkne tādu procesuāla rakstura norādījumu, piemēram, pierādīšanas pienākums vai tiesības celt prasību tiesā, kas būtu jāformulē precīzāk, lai nodrošinātu saskaņotu procesuālo kārtību. Būtu nepieciešams regulēt iespēju pieņemt piesardzības pasākumus, paredzot gan darbības apturēšanu, gan kompensāciju vai spriedumu publicēšanu.

8.2.   Attiecībā uz kolektīvajām prasībām EESK norāda uz tās nesen pausto nostāju šajā jautājumā (19).

---

(1)  OV C 241, 7.10.2002.

(2)  OV C 256, 27.10.2007.

(3)  OV C 175, 27.7.2007. un OV C 44, 16.2.2008.

(4)  Skat. zemsvītras piezīmi Nr..2.

(5)  Pārskatīšanas process izklāstīts Paziņojumā “Eiropas līgumtiesības un acquis pārskatīšana: turpmākā virzība”, COM(2004) 651 galīgā redakcija, OV C 14, 20.1.2005.

(6)  “Preparatory Work for the Impact Assessment on the Review of the Consumer Acquis/Analytical Report GP” [Sagatavošanas darbs, lai novērtētu Patērētāju acquis pārskatīšanas ietekmi/Analītisks ziņojums], 06.11.2007.; izstrādājis GHK/CIVIC Consulting/Van Dijk birojs; pieejams Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē.

(7)  Skat. COM(2007) 447 galīgā redakcija, 25.07.2007., Otrais progresa ziņojums par kopējo modeli; arī Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par kopīgu Eiropas līgumtiesību modeli. Padomes rezolūcija 2863, 2008. gada 18. aprīlī, 18. lpp.

(8)  Skat.: Eirobarometra speciālizdevums Nr. 298 (Patērētāja tiesību aizsardzība iekšējā tirgū, 2008); Flash EB Nr. 224 (Uzņēmumu attieksme pret pārrobežu tirdzniecību un pret patērētāju aizsardzību, 2008); Flash EB Nr. 250 (Uzticēšanās informācijas sabiedrībai), 2009. gada maijs, kā arī Ziņojums par pārobežu e tirdzniecību, SEC(2009) 283 galīgā redakcija, 05.03.2009.

(9)  To apliecina Eiropas Kopienu Tiesas 2009. gada 23. aprīļa spriedums (apvienotās lietas C-261/07 un C-299/07).

(10)  Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības dienesta izveide, kurš kļuvis neatkarīgs no citām jomām tikai 1989. gadā, vai Patērētāju konsultatīvās komitejas izveide.

(11)  Dalīta kompetence Konstitūcijā Eiropai un Lisabonas līguma 169. pantā. Sk. OV C 115/51, 09.05.2008.

(12)  “Patērētājs ir jebkura fiziska persona, kuras darbības gaolvenie mērķi nav saistīti ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju.” Dokumentā “Draft common Group of reference (DCFR) Outline Edition,” 2008. gada decembris.

(13)  Piemēram, Austrija, Beļģija, Grieķija, Spānija un Portugāle patērētāja jēdzienu ir paplašinājušas.

(14)  Skat. ES patērētāju tiesību kompendijs — Salīdzinošs novērtējums, red. Profesors Hans Schulte-Nolke sadarbībā ar Dr. Christian Twingg-Flesner un Dr. Martin Ebers, 2008. gada februārī, izstrādāts pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma, līgums Nr. 17.020100/04/389299: “Annotated Compendium including a comparative analysis of the Community consumer acquis”.

(15)  Skat. Direktīvas 85/577/EK 3. panta 1. punktu, iespēja, kuru izvēlējušās 18 dalībvalstis.

(16)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

(17)  OV C 175, 27.7.2007., un OV C 162, 25.6.2008.

(18)  Sk. ES patērētāju tiesību kompendijs — Salīdzinošs novērtējums, izd. Profesors Hans Schulte-Nolke sadarbībā ar Dr. Christian Twingg-Flesner un Dr. Martin Ebers, 2008. gada februārī, izstrādāts pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma, akalpojuma sniegšanas līgums Nr. 17.020100/04/389299: “Annotated Compendium including a comparative analysis of the Community consumer acquis” [Anotēts kompendijs, kas ietver Kopienas patērētāju acquis salīdzinošu analīzi].

(19)  OV C 162, 25.6.2008.

---