(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (3) grozījumu mērķis saistībā ar uzraudzības pilnvarām, sankcijām, trešo valstu filiālēm un vides, sociālajiem un pārvaldības (VSP) riskiem ir veicināt banku uzraudzības sistēmas saskaņošanu un galu galā padziļināt iekšējo tirgu banku jomā. Kompetentajām iestādēm būtu jācenšas nodrošināt samērīgu uzraudzības sistēmas piemērošanu iestādēm, kā noteikts minētajā direktīvā, un jo īpaši būtu jātiecas, cik vien iespējams, mazināt ar atbilstības nodrošināšanu un pārskatu sniegšanu saistītās izmaksas mazām un nesarežģītām iestādēm, pienācīgi ņemot vērā ieteikumus, kas izklāstīti ziņojumā Study of the cost of compliance with supervisory reporting requirements (pētījums par izmaksām, kas rodas, nodrošinot atbilstību uzraudzības iestādes prasībām attiecībā uz pārskatu sniegšanu), kuru 2021. gadā publicēja ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (4) izveidotā Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (EBI) un kurā tika izvirzīts mērķis pārskatu sniegšanas izmaksas vidēji samazināt par 10 % līdz 20 %.

(2)

Kompetentajām iestādēm, to darbiniekiem un to pārvaldības struktūru locekļiem vajadzētu būt neatkarīgiem un brīviem no politiskās un ekonomiskās ietekmes. Interešu konfliktu riski apdraud Savienības finanšu sistēmas integritāti un kaitē integrētas banku un kapitāla tirgu savienības mērķim. Direktīvā 2013/36/ES būtu jāparedz sīkāk izstrādāti noteikumi dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes, tostarp to darbinieki un to pārvaldības struktūru locekļi, rīkojas neatkarīgi un objektīvi. Šajā sakarā būtu jānosaka minimālās prasības, lai novērstu interešu konfliktus un ierobežotu “virpuļdurvju efektu”, paredzot jo īpaši nogaidīšanas periodus, aizliegumu tirgot uzraudzīto vienību emitētos instrumentus un maksimālo tenūras periodu attiecīgiem pārvaldības struktūru locekļiem. EBI, pamatojoties uz starptautisko paraugpraksi, būtu jāizdod kompetentajām iestādēm adresētas pamatnostādnes par interešu konfliktu novēršanu.

(3)

Kompetentās iestādes darbiniekiem un kompetentās iestādes pārvaldības struktūras locekļiem, uz kuriem attiecas nogaidīšanas periodi, vajadzētu būt tiesīgiem saņemt atbilstīgu kompensāciju, ar kuru būtu jākompensē tas, ka viņiem nav iespējams noteiktā laikposmā stāties darbā struktūrās, uz kurām attiecas minētie nogaidīšanas ierobežojumi. Kompensācijai vajadzētu būt samērīgai ar attiecīgā nogaidīšanas perioda ilgumu, un par tās veidu būtu jālemj katrai dalībvalstij.

(4)

Uzraudzības iestādēm, pildot uzraudzības funkcijas, būtu jārīkojas pilnībā godprātīgi. Lai palielinātu pārredzamību un nodrošinātu augstus ētiskos standartus, ir atbilstīgi, ka kompetentās iestādes darbinieki un kompetentās iestādes pārvaldības struktūras locekļi katru gadu iesniedz interešu deklarāciju. Minētajā deklarācijā būtu jāiekļauj informācija par locekļu līdzdalību finanšu instrumentos, lai mazinātu interešu konfliktu riskus, ko minētā līdzdalība varētu radīt, un lai kompetentās iestādes varētu pienācīgi pārvaldīt šādus riskus. Interešu deklarācijai nebūtu jāskar prasība iesniegt mantiskā stāvokļa deklarāciju atbilstīgi piemērojamiem valsts noteikumiem.

(5)

Direktīvas 2013/36/ES I pielikuma 1., 2. un 6. punktā uzskaitīto banku pamatpakalpojumu sniegšanai vajadzētu būt ar nosacījumu, ka Savienības tiesību aktos ir noteikta skaidra un saskaņota atļaujas izsniegšanas prasība, ar kuru precizē, ka uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī un vēlas sniegt šādus banku pamatpakalpojumus Savienībā, būtu vismaz jāizveido filiāle dalībvalstī un šādai filiālei būtu jāsaņem atļauja saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ja vien uzņēmums nevēlas sniegt banku pakalpojumus Savienībā ar meitasuzņēmuma starpniecību.

(6)

Banku pakalpojumu izmantošana ārpus Savienības, kā tas ir saistībā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas Vienošanos par saistībām attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, paliek neskarta. Prasība izveidot filiāli Savienībā nebūtu jāpiemēro reversā mārketinga gadījumos, t. i., ja klients vai darījumu partneris pēc savas ekskluzīvas iniciatīvas vēršas pie uzņēmuma, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, saistībā ar banku pakalpojumu sniegšanu, tostarp to turpināšanu, vai banku pakalpojumiem, kas ir cieši saistīti ar sākotnēji pasūtītajiem. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veikt pasākumus, lai saglabātu klientu tiesības, kas iegūtas ar spēkā esošajiem līgumiem. Šādi pasākumi būtu jāpiemēro tikai tādēļ, lai atvieglotu pāreju uz šīs direktīvas īstenošanu, un tie būtu jāformulē šauri, lai izvairītos no apiešanas gadījumiem. Lai novērstu, ka tiek apieti noteikumi, kas piemērojami pārrobežu banku pakalpojumu sniegšanai, ko veic trešo valstu uzņēmumi, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt minēto pakalpojumu sniegšanu. Prasība izveidot filiāli Savienībā nebūtu jāpiemēro arī starpbanku un starptirgotāju darījumiem. Turklāt, neskarot atļauju izsniegšanas režīmu, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/65/ES (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 648/2012 (6), prasība izveidot filiāli nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad trešās valsts kredītiestādes Savienībā sniedz ieguldījumu pakalpojumus un veic darbības, kas uzskaitītas Direktīvas 2014/65/ES I pielikuma A iedaļā, un jebkādus papildu palīgpakalpojumus, piemēram, saistītu noguldījumu pieņemšanu vai kredītu vai aizdevumu piešķiršanu, kuru mērķis ir sniegt pakalpojumus atbilstīgi minētajai direktīvai, ietverot finanšu instrumentu tirdzniecības pakalpojumu sniegšanu vai privātā kapitāla pārvaldību. Tomēr, šādā atbrīvojumā būtu jāņem vērā atbilstība noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/849 (7).

(7)

Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām, kas vajadzīgas, lai anulētu kredītiestādei piešķirto atļauju, ja ir konstatēts, ka šāda kredītiestāde kļūst maksātnespējīga vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja nav pamatota iemesla uzskatīt, ka jebkādi alternatīvi privātā sektora pasākumi vai uzraudzības darbība saprātīgā termiņā varētu novērst šādas kredītiestādes maksātnespēju un noregulējuma darbība nav nepieciešama sabiedrības interesēs. Šādā situācijā kredītiestāde būtu jālikvidē saskaņā ar piemērojamo valsts maksātnespējas procedūru vai cita veida procedūrām, kas šīm iestādēm paredzētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kas nodrošinātu tās sakārtotu izstāšanos no tirgus, un tādēļ tai būtu jāpārtrauc darbības, attiecībā uz kurām ir piešķirta atļauja. Tomēr nevajadzētu būt automātiskai saiknei starp konstatējumu, ka iestāde kļūst maksātnespējīga vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un atļaujas anulēšanu, kā tas ir citos gadījumos, kad kompetentā iestāde ir tiesīga anulēt atļauju. Kompetentajām iestādēm būtu jāīsteno savas pilnvaras tādā veidā, kurš ir samērīgs un kurā ņemtas vērā piemērojamo valsts maksātnespējas procedūru iezīmes, tostarp esošās tiesu procedūras. Pilnvaras anulēt atļauju nebūtu jāizmanto, lai nepieļautu, ka tiek sāktas vai piespiedu kārtā izbeigtas maksātnespējas procedūras, piemēram, piemērojot tiesvedības moratoriju vai citus pasākumus, kuri ir atkarīgi no derīgas licences.

(8)

Finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām, kas ir banku grupu mātesuzņēmumi, arī turpmāk būtu jāpiemēro identifikācijas un apstiprināšanas mehānisms, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/878 (8). Minētais mehānisms ļauj kompetentajām iestādēm uz konkrētām finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām tieši attiecināt savu uzraudzību un savas uzraudzības pilnvaras, ievērojot Direktīvu 2013/36/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 (9), lai konsolidēti nodrošinātu atbilstību. Konkrētos apstākļos kompetentajām iestādēm vajadzētu būt rīcības brīvībai atbrīvot no apstiprināšanas prasības finanšu pārvaldītājsabiedrību vai jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību, kas izveidota, lai nodrošinātu līdzdalību uzņēmumos. Turklāt, lai ņemtu vērā konkrētu banku grupu specifiku, konsolidētās uzraudzības iestādei vajadzētu būt iespējai ļaut no banku grupas konsolidācijas jomas izslēgt finanšu pārvaldītājsabiedrības vai jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības, kuras ir atbrīvotas no apstiprināšanas. Tomēr pilnvaras izslēgt minētās sabiedrības no banku grupas konsolidācijas jomas būtu jāīsteno tikai ārkārtas apstākļos, ja ir izpildīti visi piemērojamajos tiesību aktos paredzētie nosacījumi, un šajā nolūkā attiecīgajai banku grupai būtu jāpierāda, ka pārvaldītājsabiedrība, kas būtu jāizslēdz, nav iesaistīta minētās banku grupas pārvaldībā vai nav tai būtiska.

(9)

Kredītiestāžu uzraudzības iestādēm vajadzētu būt visām nepieciešamajām pilnvarām, kas tām ļauj pildīt savus pienākumus un kas attiecas uz dažādām uzraudzīto vienību veiktajām darbībām. Šajā nolūkā un lai palielinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, uzraudzības iestāžu rīcībā vajadzētu būt visām uzraudzības pilnvarām, kas tām ļauj aptvert būtiskas darbības, kuras var veikt uzraudzītās vienības. Tādēļ kompetentās iestādes būtu jāinformē, ja būtiskas darbības, ko veic uzraudzītā vienība, tostarp tas, ka uzraudzītās vienības iegūst nozīmīgu līdzdalību finanšu vai nefinanšu sektora sabiedrībās, aktīvu un saistību nozīmīga pārvešana no uzraudzītajām vienībām vai uz tām un apvienošanās un sadalīšana, kurā iesaistītas uzraudzītās vienības, rada bažas par attiecīgās vienības prudenciālo profilu vai par iespējamām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas darbībām. Turklāt kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām iejaukties nozīmīgu līdzdalību iegūšanas, apvienošanās vai sadalīšanas gadījumos.

(10)

Lai nodrošinātu samērīgumu un izvairītos no nepamatota administratīvā sloga, kompetento iestāžu papildu pilnvaras būtu jāpiemēro tikai darbībām, ko uzskata par būtiskām. Tikai darbības, kas ietver apvienošanos vai sadalīšanu, būtu automātiski jāuzskata par būtiskām darbībām, jo var sagaidīt, ka jaunizveidotajai vienībai būs ievērojami atšķirīgs prudenciālais profils nekā vienībām, kas sākotnēji bija iesaistītas apvienošanā vai sadalīšanā. Turklāt vienībām, kas veic apvienošanos vai sadalīšanu, nevajadzētu to noslēgt, pirms nav saņemts iepriekšējs pozitīvs atzinums no kompetentajām iestādēm. Attiecīgajai kompetentajai iestādei, pamatojoties uz klusējot izteiktas apstiprināšanas procedūru, būtu jānovērtē līdzdalības iegūšana, ja to uzskata par būtisku.

(11)

Lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes spēj iejaukties, pirms tiek veikta būtiska darbība, par to tām būtu jāpaziņo iepriekš. Minētajam paziņojumam būtu jāpievieno informācija, kas kompetentajām iestādēm vajadzīga, lai novērtētu plānoto darbību no prudenciālās uzraudzības un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un teroristu finansēšanas novēršanas viedokļa. Minētā novērtēšana, ko veic kompetentās iestādes, būtu jāsāk brīdī, kad saņemts paziņojums, tostarp visa pieprasītā informācija. Ja tiek iegūta nozīmīga līdzdalība vai ja plānotajā darbībā ir iesaistītas tikai finanšu nozares ieinteresētās personas no vienas un tās pašas grupas, minētajai novērtēšanai vajadzētu būt ierobežotai laikā.

(12)

Ja tiek iegūta nozīmīga līdzdalība, novērtēšanas secinājums varētu likt kompetentajai iestādei pieņemt lēmumu iebilst pret attiecīgo darbību. Ja kompetentā iestāde noteiktā termiņā neiebilst, darbība būtu jāuzskata par apstiprinātu.

(13)

Noteikumi, kas attiecas uz būtiskas līdzdalības iegūšanu kredītiestādē, ir jāsaskaņo ar noteikumiem par nozīmīgas līdzdalības iegūšanu, ko veic iestāde, ja abi novērtējumi jāveic par vienu un to pašu darbību. Bez pienācīgas saskaņošanas minētie noteikumi varētu radīt nekonsekvenci kompetento iestāžu veiktajā novērtēšanā un galu galā arī to pieņemtajos lēmumos.

(14)

Attiecībā uz apvienošanos un sadalīšanu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1132 (10) ir paredzēti saskaņoti noteikumi un procedūras, jo īpaši attiecībā uz kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos un sadalīšanu. Tāpēc šajā direktīvā paredzētajai kompetento iestāžu veiktai novērtēšanas procedūrai būtu jāpapildina Direktīvā (ES) 2017/1132 noteiktā procedūra, un tai nevajadzētu būt pretrunā nevienam no tās noteikumiem. Tādu pārrobežu apvienošanos un sadalīšanas gadījumā, uz kurām attiecas Direktīvas (ES) 2017/1132 darbības joma, kompetentās iestādes izdotais pamatotais atzinums būtu jāiekļauj novērtējumā par to, vai ir izpildīti visi attiecīgie nosacījumi un vai ir pienācīgi izpildītas visas procedūras un formalitātes, kas vajadzīgas pirmsapvienošanās vai pirmssadalīšanas apliecībai. Tāpēc pamatotais atzinums būtu jānosūta izraudzītajai valsts iestādei, kas ir atbildīga par pirmsapvienošanās vai pirmssadalīšanas apliecības izsniegšanu saskaņā ar Direktīvu (ES) 2017/1132.

(15)

Dažās situācijās, piemēram, ja ir iesaistītas vienības, kas veic uzņēmējdarbību dažādās dalībvalstīs, darbībām var būt vajadzīgi vairāki paziņojumi un novērtējumi no dažādām kompetentajām iestādēm, un tādēļ ir nepieciešama efektīva minēto iestāžu sadarbība. Tādēļ ir jāprecizē sadarbības pienākumi, jo īpaši agrīnā pārrobežu paziņošana, raita informācijas apmaiņa, tostarp ar iestādēm, kas atbildīgas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas novēršanu, un novērtēšanas procesa koordinācija.

(16)

EBI būtu jāpilnvaro izstrādāt regulatīvu tehnisko standartu projektu, īstenošanas tehnisko standartu projektu un pamatnostādnes, lai nodrošinātu papildu uzraudzības pilnvaru pienācīgu izmantošanu. Minētajos regulatīvo tehnisko standartu un īstenošanas tehnisko standartu projektos jo īpaši būtu jāprecizē informācija, kas jāsaņem kompetentajām iestādēm, izvērtējamie elementi un sadarbība, kas ir vajadzīga, ja ir iesaistīta vairāk nekā viena kompetentā iestāde. Minētie dažādie elementi ir būtiski, lai nodrošinātu, ka pietiekami saskaņota uzraudzības metodika ļauj efektīvi īstenot noteikumus par papildu pilnvarām ar minimālu iespējamo papildu administratīvo slogu.

(17)

Noteikumi par filiālēm, ko uzņēmumi izveidojuši trešā valstī, lai sniegtu banku pakalpojumus dalībvalstī, ir pakļauti valsts tiesību aktiem un tikai ļoti ierobežotā mērā saskaņoti ar Direktīvu 2013/36/ES. Lai gan trešo valstu filiāļu klātbūtne Savienības banku tirgos ir ievērojama un kļūst arvien lielāka, uz tām pašlaik attiecas tikai ļoti vispārīgas informācijas prasības, bet uz tām neattiecas nekādi Savienības līmeņa prudenciālie standarti vai uzraudzības sadarbības mehānismi. Tā kā nav vienota prudenciālā regulējuma, trešo valstu filiālēm piemēro atšķirīgas valstu prasības ar atšķirīgiem piesardzības līmeņiem un atšķirīgu tvērumu. Turklāt kompetentajām iestādēm trūkst visaptverošas informācijas un nepieciešamo uzraudzības instrumentu, lai pienācīgi uzraudzītu konkrētos riskus, ko rada trešo valstu grupas, kuras, izmantojot filiāles un meitasuzņēmumus, darbojas vienā vai vairākās dalībvalstīs. Pašlaik attiecībā uz tiem nav integrētas uzraudzības kārtības, un kompetentajai iestādei, kas atbild par trešās valsts grupas katras filiāles uzraudzību, nav pienākuma apmainīties ar informāciju ar kompetentajām iestādēm, kas uzrauga citas tās pašas grupas filiāles un meitasuzņēmumus. Šāda sadrumstalota regulatīvā vide rada riskus Savienības finanšu stabilitātei un tirgus integritātei, un šis jautājums būtu pienācīgi jārisina, izmantojot saskaņotu tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu filiālēm. Šādā regulējumā būtu jāietver minimālās kopējās prasības attiecībā uz atļauju izsniegšanu, prudenciālajiem standartiem, iekšējo pārvaldību, uzraudzību un pārskatu sniegšanu. Minētajam prasību kopumam būtu jābalstās uz tām prasībām, ko dalībvalstis jau piemēro trešo valstu filiālēm to teritorijā, un būtu jāņem vērā līdzīgas vai līdzvērtīgas prasības, ko trešās valstis piemēro ārvalstu filiālēm, lai nodrošinātu konsekvenci starp dalībvalstīm un Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu filiālēm saskaņotu ar dominējošo starptautisko praksi šajā jomā.

(18)

Kompetentajām iestādēm, izsniedzot atļaujas trešo valstu filiālēm un uzraugot to darbību, būtu jāspēj efektīvi pildīt savas uzraudzības funkcijas. Šajā nolūkā tām jābūt piekļuvei visai nepieciešamajai informācijai par trešās valsts filiāles vadošo uzņēmumu no attiecīgās trešās valsts uzraudzības iestādēm un jāspēj efektīvi koordinēt savas uzraudzības darbības ar trešās valsts uzraudzības iestāžu uzraudzības darbībām. Pirms trešās valsts filiāle sāk savas darbības dalībvalstī, kompetentajām iestādēm būtu jācenšas noslēgt nolīgumu ar attiecīgās trešās valsts uzraudzības iestādi, lai nodrošinātu sadarbību un informācijas apmaiņu. Šāda nolīguma pamatā vajadzētu būt administratīvā nolīguma paraugam, ko EBI izstrādājusi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 33. panta 5. punktu. Kompetentajām iestādēm būtu jāiesniedz EBI informācija par šādiem nolīgumiem. Ja administratīvā nolīguma noslēgšana, pamatojoties uz EBI izstrādāto paraugu, nav iespējama, kompetentajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka tās var veikt savas uzraudzības funkcijas, vajadzētu būt iespējai izmantot citus vienošanās, piemēram, vēstuļu apmaiņu.

(19)

Proporcionalitātes labad minimālās prasības, ko piemēro trešo valstu filiālēm, būtu jānosaka attiecībā pret risku, ko tās rada Savienības un dalībvalstu finanšu stabilitātei un tirgus integritātei. Tāpēc trešo valstu filiāles būtu jāklasificē vai nu kā 1. klases filiāles, ja tās tiek uzskatītas par riskantākām, vai citādi – kā 2. klases filiāles, ja tās ir mazas un nesarežģītas un nerada būtisku finanšu stabilitātes risku (atbilstīgi “mazas un nesarežģītas iestādes” definīcijai Regulā (ES) Nr. 575/2013). Attiecīgi trešo valstu filiāles, kuru aktīvi dalībvalstī ir iegrāmatoti 5 miljardu EUR apmērā vai vairāk, būtu jāuzskata par tādām, kas rada šādu lielāku risku to lielāka apjoma un sarežģītības dēļ, jo to maksātnespēja varētu izraisīt būtiskus traucējumus dalībvalsts banku pakalpojumu tirgū vai tās banku sistēmā. Trešo valstu filiāles, kuras ir pilnvarotas pieņemt privātpersonu noguldījumus, būtu līdzīgi jāuzskata par riskantākām neatkarīgi no to lieluma, ja šādu privātpersonu noguldījumu summa tajās pārsniedz noteiktu robežvērtību, ciktāl to maksātnespēja varētu ietekmēt īpaši neaizsargātus noguldītājus un tā rezultātā varētu zust uzticība dalībvalsts banku sistēmas drošībai un stabilitātei un tās spējai aizsargāt iedzīvotāju uzkrājumus. Tāpēc abu veidu trešo valstu filiāles būtu jāklasificē kā 1. klases trešo valstu filiāles.

(20)

Trešo valstu filiāles arī būtu jāklasificē kā 1. klases filiāles, ja uz vadošo uzņēmumu attiecas regulējums un nav konstatēts, ka minētā regulējuma pārraudzība un īstenošana ir vismaz līdzvērtīga tai, kas prasīta Direktīvā 2013/36/ES un Regulā (ES) Nr. 575/2013, vai ja attiecīgā trešā valsts ir iekļauta sarakstā kā augsta riska trešā valsts, kurai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas režīmā saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849 ir stratēģiskas nepilnības. Minētās trešo valstu filiāles būtiski apdraud finanšu stabilitāti Savienībā un dalībvalstī, kurā tās veic uzņēmējdarbību, tāpēc ka tiesiskais regulējums vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas vai teroristu finansēšanas apkarošanas regulējums, ko piemēro to vadošajam uzņēmumam, pienācīgi neaptver vai neļauj pienācīgi uzraudzīt konkrētos riskus, kuri izriet no filiāles darbībām dalībvalstī, vai riskus, kuri pastāv attiecībā uz darījumu partneriem dalībvalstī, kuri izriet no trešās valsts grupas. Lai noteiktu trešās valsts banku prudenciālo un uzraudzības standartu un Savienības standartu līdzvērtību, Komisijai vajadzētu būt iespējai uzdot EBI veikt novērtēšanu un izdot ziņojumu par attiecīgo trešās valsts banku nozares tiesisko regulējumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 33. pantu. EBI būtu jānodrošina, ka novērtēšana tiek veikta stingrā un pārredzamā veidā un saskaņā ar pareizu metodoloģiju. Turklāt EBI būtu arī jāapspriežas un cieši jāsadarbojas ar trešās valsts uzraudzības iestādēm, valdības struktūrvienībām, kas atbild par tās banku nozares regulējumu, un attiecīgā gadījumā ar privātā sektora pusēm, cenšoties nodrošināt taisnīgu attieksmi pret minētajām pusēm un dot tām iespēju saprātīgā termiņā iesniegt dokumentus un sniegt paskaidrojumus. Turklāt EBI būtu jānodrošina, ka izdotais ziņojums ir pienācīgi pamatots, tajā ir sīki aprakstīti izvērtētie jautājumi un tas tiek sniegts saprātīgā termiņā. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt lēmumus par to banku nozares tiesisko regulējumu līdzvērtību, kuri attiecas uz trešo valstu filiālēm. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(21)

Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt skaidri noteiktām pilnvarām katrā atsevišķā gadījumā prasīt, lai trešo valstu filiāles iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES III sadaļas 1.nodaļu – vismaz tad, ja minētās filiāles iesaistās darbībās ar klientiem vai darījumu partneriem citās dalībvalstīs, pārkāpjot iekšējā tirgus noteikumus, ja tās rada būtisku risku Savienības vai tās dalībvalsts finanšu stabilitātei, kurā tās veic uzņēmējdarbību, vai ja visu to trešo valstu filiāļu aktīvu kopsumma Savienībā, kuras pieder pie vienas un tās pašas trešās valsts grupas, ir 40 miljardi EUR vai vairāk vai trešās valsts filiāles aktīvu summa dalībvalstī, kurā tā veic uzņēmējdarbību, ir 10 miljardi EUR vai vairāk. Turklāt kompetentajām iestādēm būtu regulāri jānovērtē, vai trešo valstu filiāles ir sistēmiski nozīmīgas, ja visu to trešo valstu filiāļu aktīvu kopsumma Savienībā, kuras pieder pie vienas un tās pašas trešās valsts grupas, ir 40 miljardi EUR vai vairāk. Par visām trešo valstu filiālēm, kas pieder pie vienas un tās pašas trešās valsts grupas un veic uzņēmējdarbību vienā dalībvalstī vai visā Savienībā, to attiecīgajām kompetentajām iestādēm būtu jāveic šāda novērtēšana. Minētajā novērtēšanā saskaņā ar konkrētiem kritērijiem būtu jāpārbauda, vai minētās filiāles rada analogu riska līmeni Savienības vai tās dalībvalstu finanšu stabilitātei kā iestādes, kas Direktīvā 2013/36/ES un Regulā (ES) Nr. 575/2013 definētas kā “sistēmiski nozīmīgas”. Ja kompetentās iestādes secina, ka trešo valstu filiāles ir sistēmiski nozīmīgas, tām būtu jānosaka tādas prasības minētajām filiālēm, kas ir piemērotas, lai mazinātu riskus finanšu stabilitātei. Minētajos nolūkos kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai trešo valstu filiāles iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai kā meitas iestādes saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES, lai turpinātu veikt banku darbības dalībvalstī vai visā Savienībā. Turklāt kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai piemērot citas prasības, jo īpaši pienākumu pārstrukturēt trešo valstu filiāļu aktīvus vai darbības Savienībā, lai minētās filiāles vairs nebūtu sistēmiski nozīmīgas, vai prasību ievērot papildu kapitāla, likviditātes, pārskatu sniegšanas vai informācijas atklāšanas prasības, ja tas būtu pietiekami, lai novērstu finanšu stabilitātes riskus. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai nepiemērot nevienu no minētajām prasībām trešo valstu filiālēm, kas novērtētas kā sistēmiski nozīmīgas, un šādā gadījumā tām būtu jāsniedz pamatots paziņojums EBI un to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurās attiecīgā trešās valsts grupa ir izveidojusi citas trešo valstu filiāles vai meitas iestādes. Lai ņemtu vērā ietekmi uz visu Savienību, kompetentajām iestādēm, kas nolemj īstenot savas pilnvaras prasīt, lai trešo valstu filiāles saņem atļauju kā meitas iestādes, būtu iepriekš jāapspriežas ar EBI un attiecīgajām kompetentajām iestādēm.

(22)

Lai veicinātu uzraudzības lēmumu konsekvenci attiecībā uz trešās valsts grupu, kurai ir filiāles un meitasuzņēmumi visā Savienībā, kompetentajām iestādēm, veicot sistēmiskā nozīmīguma novērtēšanu, būtu jāapspriežas ar EBI un to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurās attiecīgā trešās valsts grupa ir izveidojusi citas trešo valstu filiāles vai meitas iestādes, lai novērtētu finanšu stabilitātes riskus, ko attiecīgā trešās valsts filiāle varētu radīt dalībvalstīm, kas nav dalībvalsts, kurā tā veic uzņēmējdarbību.

(23)

Kompetentajām iestādēm būtu regulāri jāpārskata trešo valstu filiāļu atbilstība attiecīgajām Direktīvā 2013/36/ES noteiktajām prasībām un jānosaka uzraudzības pasākumi attiecībā uz minētajām filiālēm, lai nodrošinātu vai atjaunotu atbilstību minētajām prasībām. Lai veicinātu efektīvu uzraudzību attiecībā uz to, kā trešo valstu filiāles pilda minētās prasības, un lai varētu gūt visaptverošu pārskatu par trešo valstu grupu darbībām Savienībā, būtu jānodrošina, ka kompetentajām iestādēm saskaņā ar standartizētiem paraugiem ir pieejami kopīgi uzraudzības un finanšu pārskati. Būtu jāpilnvaro EBI izstrādāt īstenošanas tehnisko standartu projektu, kas ietver minētos paraugus. Turklāt, lai nodrošinātu, ka visas to trešo valstu grupu darbības, kuras darbojas Savienībā ar trešo valstu filiāļu starpniecību, tiek pakļautas visaptverošai uzraudzībai, lai novērstu to, ka tiek apietas prasības, kas minētajām grupām piemērojamas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un lai līdz minimumam mazinātu iespējamos riskus Savienības finanšu stabilitātei, ir jāievieš attiecīgi kompetento iestāžu sadarbības mehānismi. Jo īpaši 1. klases trešo valstu filiāles būtu jāiekļauj trešo valstu grupu uzraudzības iestāžu kolēģiju darbības jomā Savienībā. Ja šāda kolēģija vēl nepastāv, kompetentajām iestādēm būtu jāizveido ad hoc kolēģija visām tās pašas grupas 1. klases trešo valstu filiālēm, ja minētā grupa darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī.

(24)

Savienības regulējums attiecībā uz trešo valstu filiālēm būtu jāpiemēro, neskarot rīcības brīvību, kas dalībvalstīm pašlaik ir, lai vispārīgi prasītu trešo valstu uzņēmumiem no konkrētām trešām valstīm banku darbības to teritorijā veikt tikai ar tādu meitas iestāžu starpniecību, kurām piešķirta atļauja saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES III sadaļas 1. nodaļu. Minētā prasība varētu attiekties uz trešām valstīm, kuras piemēro banku prudenciālos un uzraudzības standartus, kas nav līdzvērtīgi dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem standartiem, vai uz trešām valstīm, kurām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas režīmā ir stratēģiskas nepilnības.

(25)

Neatkarīgi no pašreiz piemērojamiem slepenības noteikumiem būtu jāuzlabo informācijas apmaiņa starp kompetentajām iestādēm un nodokļu iestādēm. Informācijas apmaiņai jebkurā gadījumā būtu jānotiek saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un, ja informācijas izcelsme ir citā dalībvalstī, attiecīgajām kompetentajām iestādēm par informācijas atklāšanu būtu jāvienojas.

(26)

Ir būtiski, lai kredītiestādes, finanšu pārvaldītājsabiedrības un jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības ievērotu prudenciālās prasības nolūkā nodrošināt to drošumu un stabilitāti un saglabāt finanšu sistēmas stabilitāti gan Savienības līmenī kopumā, gan katrā dalībvalstī. Tādēļ Eiropas Centrālajai bankai (ECB) un valstu kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām veikt savlaicīgus un izšķirošus pasākumus, ja minētās kredītiestādes, finanšu pārvaldītājsabiedrības un jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības un to faktiskie vadītāji neievēro prudenciālās prasības vai uzraudzības lēmumus.

(27)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus sankciju piemērošanas pilnvaru jomā, dalībvalstīm būtu jāparedz iedarbīgi, samērīgi un atturoši administratīvie sodi, periodiskie soda maksājumi un citi administratīvie pasākumi attiecībā uz to valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2013/36/ES, un attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 575/2013 pārkāpumiem vai tādu lēmumu pārkāpumiem, kurus kompetentā iestāde pieņēmusi, pamatojoties uz minētajiem noteikumiem vai minēto regulu. Minētajiem administratīvajiem sodiem, periodiskiem soda maksājumiem un citiem administratīviem pasākumiem būtu jāatbilst konkrētām minimālajām prasībām, tostarp minimālajām pilnvarām, kas būtu jāpiešķir kompetentajām iestādēm, lai tās varētu tos piemērot, kritērijiem, kas kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā to piemērošanā, publicēšanas prasībām vai administratīvo sodu un periodisko soda maksājumu līmeņiem. Būtu jāpilnvaro EBI ziņot par kompetento iestāžu sadarbību saistībā ar administratīvo sodu, periodisko soda maksājumu un citu administratīvo pasākumu piemērošanu.

(28)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt administratīvus sodus, ja uz attiecīgo pārkāpumu attiecas arī valsts krimināltiesības. Kompetentajām iestādēm, nosakot administratīvo sodu vai citu administratīvo pasākumu veidu un administratīvo naudas sodu apmēru, būtu jāņem vērā visi iepriekšējie kriminālsodi, kas par to pašu pārkāpumu ir piemēroti fiziskajai vai juridiskajai personai, kura ir atbildīga par minēto pārkāpumu. Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka visu to administratīvo sodu un citu administratīvo pasākumu smagums, kuri sodīšanas nolūkos ir noteikti no vienas un tās pašas prettiesiskās rīcības izrietošo administratīvo procesu un kriminālprocesu akumulācijas gadījumā, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma smagumu. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāievieš attiecīgi mehānismi, ar ko nodrošina, ka kompetentās iestādes un tiesu iestādes tiek pienācīgi un savlaicīgi informētas par visiem administratīvajiem procesiem vai kriminālprocesiem, kas sākti pret vienu un to pašu fizisko vai juridisko personu.

(29)

Administratīvajiem naudas sodiem vajadzētu būt atturošiem, lai novērstu to, ka fiziskā vai juridiskā persona, kas pārkāpj valsts noteikumus, ar kuriem transponē Direktīvu 2013/36/ES, vai pārkāpj Regulu (ES) Nr. 575/2013, turpmāk iesaistās tādā pašā vai līdzīgā rīcībā. Administratīvie naudas sodi juridiskām personām būtu jāpiemēro konsekventi, jo īpaši attiecībā uz šādu sodu maksimālās summas noteikšanu, kurā būtu jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma kopējais gada neto apgrozījums. Tomēr kopējais gada neto apgrozījums Direktīvas 2013/36/ES nozīmē patlaban nav nedz pietiekami izsmeļošs, nedz pietiekami skaidrs, lai nodrošinātu vienlīdzīgus apstākļus administratīvo naudas sodu piemērošanā. Lai nodrošinātu, ka visā Savienībā aprēķins tiek veikts saskaņoti, Direktīvā 2013/36/ES būtu jāparedz kopējā gada neto apgrozījuma aprēķinā iekļaujamo elementu saraksts.

(30)

Papildus administratīvajiem naudas sodiem kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām noteikt periodiskus soda maksājumus iestādēm, finanšu pārvaldītājsabiedrībām, jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām un tiem vadības struktūras, kas pilda vadības funkcijas, locekļiem, augstākajai vadībai, galveno funkciju veicējiem, citiem būtiska riska ņēmējiem un visām citām fiziskajām personām, par kurām ir konstatēts, ka tās saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par to, ka ir pārkāpts pienākums ievērot valsts noteikumus, ar kuriem transponē Direktīvu 2013/36/ES, vai to pienākumi, kas noteikti Regulā (ES) Nr. 575/2013 vai lēmumā, kuru kompetentā iestāde pieņēmusi, pamatojoties uz minētajiem noteikumiem vai minēto regulu. Dalībvalstīm būtu jāparedz konkrēti noteikumi un efektīvi mehānismi attiecībā uz periodisku soda maksājumu piemērošanu. Periodiski soda maksājumi būtu jānosaka, ja pārkāpums turpinās. Neskarot piemērojamos tiesību aktos noteiktās iesaistīto personu procesuālās tiesības, tostarp minēto personu tiesības tikt uzklausītām, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai minētos periodiskos soda maksājumus noteikt, nevēršoties pie pārkāpējas puses ar iepriekšēju pieprasījumu, rīkojumu vai brīdinājumu, lai liktu tai atkal pildīt savus pienākumus. Tā kā periodisko soda maksājumu mērķis ir piespiest fiziskās vai juridiskās personas izbeigt notiekošu pārkāpumu, periodisku soda maksājumu piemērošanai nebūtu jāliedz kompetentajām iestādēm piemērot turpmākus administratīvus sodus par to pašu pārkāpumu. Vajadzētu būt iespējai periodiskos soda maksājumus noteikt konkrētā dienā un to piemērošanu sākt vēlāk. Ja vien dalībvalstis nav paredzējušas citādi, periodiskie soda maksājumi būtu jāaprēķina par katru dienu.

(31)

Lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku rīcības tvērumu pēc pārkāpuma un palīdzētu novērst turpmākus pārkāpumus, neatkarīgi no tā, vai par šādiem pārkāpumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemēro administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt papildu administratīvos sodus un augstāku administratīvo naudas sodu un periodisko soda maksājumu līmeni.

(32)

Nosakot periodiskos soda maksājumus, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā attiecīgā periodiskā soda maksājuma iespējamā ietekme uz pārkāpējas fiziskās vai juridiskās personas finansiālo stāvokli un jācenšas izvairīties no situācijas, kurā sods izraisītu pārkāpējas fiziskās vai juridiskās personas maksātnespēju vai radītu nopietnas finansiālas grūtības, vai veidotu nesamērīgu procentuālo daļu no fiziskās personas gada ienākumiem vai no juridiskās personas kopējā gada neto apgrozījuma. Kompetentajām iestādēm būtu arī jānodrošina, ka periodiskie soda maksājumi tiek piemēroti vadības struktūras locekļiem, augstākajai vadībai, galveno funkciju veicējiem, citiem būtiska riska ņēmējiem un visām citām fiziskajām personām, par kurām ir konstatēts, ka tās individuāli vai kolektīvi ir tieši atbildīgas par pārkāpumu.

(33)

Izņēmuma gadījumos, ja dalībvalsts tiesību sistēmā nav atļauts noteikt šajā direktīvā paredzētos administratīvos sodus, vajadzētu būt iespējai izņēmuma kārtā piemērot noteikumus par administratīvajiem sodiem tā, ka sodu ierosina kompetentā iestāde un to nosaka tiesu iestāde. Tomēr ir nepieciešams, lai minētās dalībvalstis nodrošinātu, ka šādu noteikumu un sodu piemērošanas iedarbība ir līdzvērtīga kompetento iestāžu noteiktajiem administratīvajiem sodiem. Paredzētajiem sodiem tāpēc vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem.

(34)

Lai paredzētu attiecīgas sankcijas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2013/36/ES, un par Regulas (ES) Nr. 575/2013 pārkāpumiem, būtu jāpapildina to pārkāpumu saraksts, par kuriem piemēro administratīvos sodus, periodiskos soda maksājumus un citus administratīvus pasākumus. Tāpēc būtu jāgroza Direktīvā 2013/36/ES noteiktais pārkāpumu saraksts.

(35)

Pēc tam, kad 2018. gada 1. janvārī tika ieviests 9. starptautiskais finanšu pārskatu standarts “Finanšu instrumenti” (9. SFPS), paredzamo kredītzaudējumu aprēķinu rezultāti, kuru pamatā ir modelēšanas pieejas, tieši ietekmē iestāžu pašu kapitāla apjomu un regulatīvos rādītājus. Tādas pašas modelēšanas pieejas ir arī pamats paredzamo kredītzaudējumu aprēķināšanai gadījumos, kad iestādes piemēro valstu grāmatvedības regulējumus. Tāpēc ir svarīgi, lai kompetentajām iestādēm un EBI būtu skaidrs priekšstats par šo aprēķinu ietekmi uz riska svērto aktīvu vērtību diapazonu un pašu kapitāla prasībām, kas rodas līdzīgiem riska darījumiem. Šajā nolūkā salīdzinošā novērtēšana būtu jāattiecina arī uz minētajām modelēšanas pieejām. Ņemot vērā to, ka iestādes, kas aprēķina pašu kapitāla prasības saskaņā ar standartizēto pieeju kredītriskam, var izmantot arī modeļus paredzamo kredītzaudējumu aprēķināšanai 9. SFPS ietvaros, šīs iestādes būtu jāiekļauj arī salīdzinošajā novērtēšanā, ņemot vērā proporcionalitātes principu.

(36)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/876 (12) tika grozīta Regula (ES) Nr. 575/2013, ieviešot pārskatītu tirgus riska regulējumu, ko izstrādājusi Bāzeles Banku uzraudzības komiteja. Alternatīvā standartizētā pieeja, kas ir daļa no šī jaunā regulējuma, ļauj iestādēm modelēt konkrētus parametrus, ko izmanto, aprēķinot riska svērtos aktīvus un pašu kapitāla prasības attiecībā uz tirgus risku. Tāpēc ir svarīgi, lai kompetentajām iestādēm un EBI būtu skaidrs priekšstats par riska svērto aktīvu vērtību diapazonu un pašu kapitāla prasībām, kas rodas līdzīgiem riska darījumiem ne tikai saskaņā ar alternatīvo iekšējo modeļu pieeju, bet arī saskaņā ar alternatīvo standartizēto pieeju. Tādējādi tirgus riska salīdzinošajai novērtēšanai būtu jāaptver pārskatītās standartizētās un iekšējā modeļa pieejas, ņemot vērā proporcionalitātes principu.

(37)

Globālajai pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku, kā noteikts Parīzes nolīgumā (13), kas pieņemts 2015. gada 12. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros (Parīzes nolīgums), un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, būs nepieciešama pamatīga sociālekonomiskā pārveide, un tā būs atkarīga no ievērojamu finanšu resursu mobilizācijas no publiskā un privātā sektora. Eiropas zaļais kurss, ko Komisija ieviesa ar 2019. gada 11. decembra paziņojumu, uzliek Savienībai saistības līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai. Finanšu sistēmai ir būtiska nozīme šīs pārejas atbalstīšanā, kas attiecas ne tikai uz radīto iespēju apzināšanu un atbalstīšanu, bet arī uz to risku pienācīgu pārvaldību, kurus tā var radīt. Ņemot vērā to, ka minētie riski var ietekmēt gan atsevišķu iestāžu, gan visas finanšu sistēmas stabilitāti, ir nepieciešams pastiprināts prudenciālās uzraudzības regulējums, kas labāk integrē saistītos riskus.

(38)

Bezprecedenta mēroga pārejai uz ilgtspējīgu, klimatneitrālu aprites ekonomiku būs ievērojama ietekme uz finanšu sistēmu. Centrālo banku un uzraudzības iestāžu tīkls finanšu sistēmas ekoloģizācijai 2018. gadā atzina, ka ar klimatu saistītie riski ir finanšu riska avots. Komisijas 2021. gada 6. jūlija paziņojumā “Pārejas uz ilgtspējīgu ekonomiku finansēšanas stratēģija” (“Atjauninātā ilgtspējīga finansējuma stratēģija”) ir uzsvērts, ka VSP riski un riski, ko rada klimata pārmaiņu fiziskā ietekme, biodaudzveidības zudums un jo īpaši ekosistēmu plašāka vides degradācija, rada vēl nepieredzētu izaicinājumu Savienības ekonomikai un finanšu sistēmas stabilitātei. Minētajiem riskiem ir raksturīgas īpatnības, piemēram, to uz nākotni vērstais raksturs un to atšķirīgā ietekme īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Ar klimatu saistīto risku un citu ar vidi saistīto risku, piemēram, no vides degradācijas un biodaudzveidības zuduma izrietošo risku, specifika gan pārejas, gan fizisko risku ziņā jo īpaši prasa, lai minētie riski tiktu pārvaldīti vismaz 10 gadu ilgtermiņa perspektīvā.

(39)

Pārejas uz ilgtspējīgu, klimatneitrālu aprites ekonomiku ilgtermiņa raksturs un pamatīgums radīs būtiskas izmaiņas iestāžu uzņēmējdarbības modeļos. Pienācīga finanšu sektora un jo īpaši kredītiestāžu korekcija ir nepieciešama, lai sasniegtu mērķi līdz 2050. gadam Savienības ekonomikā panākt siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju līmeni, vienlaikus saglabājot kontroli pār raksturīgajiem riskiem. Tāpēc kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai novērtēt minēto koriģēšanas procesu un iejaukties gadījumos, kad iestādes pārvalda klimata riskus, kā arī riskus, ko rada vides degradācija un biodaudzveidības zudums, tādā veidā, kas apdraud atsevišķu iestāžu stabilitāti vai finanšu stabilitāti kopumā. Kompetentajām iestādēm būtu arī jāveic uzraudzība un tām vajadzētu būt pilnvarotām rīkoties gadījumos, kad pastāv finanšu riski, kas izriet no pārejas tendencēm saistībā ar attiecīgajiem Savienības un dalībvalstu regulatīvajiem mērķiem attiecībā uz VSP faktoriem, kuri noteikti, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (14), Komisijas 2021. gada 14. jūlija paziņojumā “Gatavi mērķrādītājam 55 %: ES 2030. gadam nospraustā klimata mērķrādītāja sasniegšana ceļā uz klimatneitralitāti” (paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %”) un Kuņminas–Monreālas globālajā biodaudzveidības satvarā, kas pieņemts 2022. gada 19. decembrī Apvienoto Nāciju Bioloģiskās Daudzveidības konvencijas pušu konferencē, kā arī – ja tas attiecas uz starptautiski aktīvām iestādēm – saistībā ar trešo valstu juridiskajiem un regulatīvajiem mērķiem, kas rada riskus to uzņēmējdarbības modeļiem un stratēģijām vai finanšu stabilitātei. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt arī pilnvarotām pastiprināt iestāžu prudenciālo plānu mērķus, pasākumus un darbības, ja tos uzskata par nepietiekamiem, lai novērstu VSP riskus īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, un ja šajā sakarā tie varētu radīt būtiskus riskus iestāžu maksātspējai. Klimata riski un – plašākā nozīmē – vides riski būtu jāskata kopā ar sociālajiem riskiem un pārvaldības riskiem vienā risku kategorijā, lai nodrošinātu visaptverošu un koordinētu minēto faktoru integrāciju, jo tie bieži vien ir savstarpēji saistīti. VSP riski ir cieši saistīti ar ilgtspējas jēdzienu, jo VSP faktori ir trīs galvenie ilgtspējas pīlāri.

(40)

Lai saglabātu pienācīgu noturību pret VSP faktoru negatīvo ietekmi, iestādēm, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, ir jāspēj sistemātiski noteikt, izmērīt un pārvaldīt VSP riskus, un būtu jāprasa, lai to uzraudzības iestādes novērtē riskus konkrētās iestādes līmenī, kā arī sistēmiskā līmenī, piešķirot prioritāti vides faktoriem un virzoties uz citiem ilgtspējas faktoriem atbilstīgi novērtēšanas metodoloģiju un instrumentu attīstībai. Būtu jāprasa, lai iestādes novērtē savu portfeļu saskaņošanu ar Savienības mērķi līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai, kā arī novērst vides degradāciju un biodaudzveidības zudumu. Iestādēm vajadzētu būt pienākumam izstrādāt konkrētus plānus, kā novērst finanšu riskus, kas īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā izriet no VSP faktoriem, tostarp no pārejas tendencēm saistībā ar attiecīgajiem Savienības un dalībvalstu regulatīvajiem mērķiem, kas noteikti, piemēram, Parīzes nolīgumā, Regulā (ES) 2021/1119, paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %” un Kuņminas–Monreālas globālajā biodaudzveidības satvarā, kā arī – ja tas attiecas uz starptautiski aktīvām iestādēm – saistībā ar trešo valstu juridiskajiem un regulatīvajiem mērķiem. Būtu jāprasa, lai iestādēm būtu stabila pārvaldības kārtība un iekšējie procesi VSP risku pārvaldībai, kā arī to vadības struktūru apstiprinātas stratēģijas, kurās ņemta vērā ne tikai VSP faktoru pašreizējā, bet arī uz nākotni vērstā ietekme. Arī iestāžu vadības struktūru kolektīvās zināšanas un informētība par VSP faktoriem un iekšējā kapitāla sadale VSP risku novēršanai būs būtiskas, lai pastiprinātu noturību pret minēto risku negatīvo ietekmi. VSP risku specifika nozīmē, ka izpratne, mērījumi un pārvaldības prakse iestādēs var ievērojami atšķirties. Lai nodrošinātu konverģenci visā Savienībā un vienotu izpratni par VSP riskiem, prudenciālajā tiesiskajā regulējumā būtu jāparedz attiecīgas definīcijas un minimālie standarti minēto risku novērtēšanai. Lai sasniegtu minēto mērķi, Direktīvā 2013/36/ES būtu jāievieš definīcijas un būtu jāpilnvaro EBI noteikt minimālo atsauces metožu kopumu, ar kuru novērtē VSP risku ietekmi uz iestāžu finanšu stabilitāti, prioritāti piešķirot vides faktoru ietekmei. Tā kā VSP risku uz nākotni vērstais raksturs nozīmē, ka scenāriju analīze un stresa testi kopā ar plāniem šo risku novēršanai ir īpaši informatīvi novērtēšanas instrumenti, EBI būtu arī jāpilnvaro izstrādāt vienotus kritērijus plānu saturam minēto risku novēršanai un scenāriju noteikšanai un stresa testēšanas metožu piemērošanai. EBI savi scenāriji būtu jābalsta uz pieejamiem zinātniskajiem pierādījumiem, pamatojoties uz Centrālo banku un uzraudzības iestāžu tīkla finanšu sistēmas ekoloģizācijai darbu un Komisijas centieniem stiprināt visu attiecīgo publisko iestāžu sadarbību, lai izstrādātu kopēju metodoloģisko bāzi, kā izklāstīts Atjauninātajā ilgtspējīga finansējuma stratēģijā. Ar vidi saistītiem riskiem, tostarp ar klimatu saistītiem riskiem un riskiem, ko rada vides degradācija un biodaudzveidības zudums, vajadzētu būt prioritāriem, ņemot vērā to novēršanas steidzamību un scenāriju analīzes un stresa testu īpašo nozīmi to novērtēšanā.

(41)

Iestādēm kā galvenajiem finansējuma nodrošinātājiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām Savienībā ir svarīga loma ilgtspējīgas attīstības veicināšanā visā Savienībā. Lai Savienība varētu sasniegt savu vispārējo mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1119, iestādēm savā politikā un darbībās ir jāintegrē uzdevums veicināt ilgtspējīgu attīstību. Lai nodrošinātu minēto integrācijas procesu, iestāžu uzņēmējdarbības modeļi un stratēģijas ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgos Savienības regulatīvos mērķus ilgtspējīgai ekonomikai, tostarp, piemēram, Eiropas Zinātniskās konsultatīvās padomes klimata pārmaiņu jautājumos noteiktos pasākumus, lai noteiktu VSP riskus, ko rada neatbilstība. Ja iestādes atklāj informāciju par saviem ilgtspējas mērķiem un saistībām, kas noteiktas citos obligātos vai brīvprātīgos ilgtspējas regulējumos, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (15), minētajiem mērķiem un saistībām būtu jāsaskan ar konkrētajiem plāniem novērst VSP riskus, ar kuriem tās saskaras īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Kompetentajām iestādēm, veicot savas attiecīgās uzraudzības darbības, būtu jānovērtē, cik lielā mērā iestādes saskaras ar VSP riskiem un ciktāl tām ir papildinoša pārvaldības politika un operatīvās darbības, kas atspoguļojas to prudenciālajos plānos noteiktajos mērķrādītājos un starpposma mērķrādītājos un kas atbilst to atklātajām ilgtspējas saistībām sakarā ar koriģēšanas procesu virzībā uz mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti. Lai veicinātu pareizu un efektīvu riska pārraudzību, kā arī vadības rīcību, kas atbilst iestāžu ilgtermiņa stratēģijai ilgtspējas jomā, iestāžu vēlmei uzņemties risku saistībā ar VSP riskiem vajadzētu būt neatņemamai to atalgojuma politikas un prakses daļai.

(42)

VSP riskiem var būt tālejošas sekas gan attiecībā uz atsevišķu iestāžu, gan visas finanšu sistēmas stabilitāti. Tāpēc kompetentajām iestādēm minētie riski būtu konsekventi jāņem vērā savās attiecīgajās uzraudzības darbībās, tostarp uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesā un minēto risku stresa testēšanā. Komisija, izmantojot tehniskā atbalsta instrumentu, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/240 (16), ir sniegusi atbalstu valstu kompetentajām iestādēm stresa testēšanas metodoloģiju izstrādē un īstenošanā un turpinās sniegt tehnisku atbalstu šajā sakarā. Tomēr stresa testēšanas metodoloģijas attiecībā uz VSP riskiem līdz šim ir izmantotas galvenokārt izpētes veidā. Lai stingri un konsekventi iekļautu VSP risku stresa testus uzraudzībā, EBI, Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei (EAAPI)), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (17), un Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI)), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (18), būtu kopīgi jāizstrādā pamatnostādnes, lai nodrošinātu konsekventus apsvērumus un vienotas metodes VSP risku testēšanai spriedzes apstākļos. Minēto risku stresa testu veikšana būtu jāsāk ar klimata un vides faktoriem, un, tā kā kļūst pieejami vairāk VSP risku datu un metodiku, lai palīdzētu izstrādāt papildu instrumentus, ar ko novērtēt to kvantitatīvo ietekmi uz finanšu riskiem, kompetentajām iestādēm savos iestāžu pietiekamības novērtējumos būtu arvien vairāk jānovērtē šo risku ietekme. Lai nodrošinātu uzraudzības prakses konverģenci, EBI būtu jāizdod pamatnostādnes par VSP risku vienotu iekļaušanu uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesā.

(43)

Direktīvas 2013/36/ES noteikumus par sistēmiskā riska rezervju sistēmu jau var izmantot, lai novērstu dažādu veidu sistēmiskus riskus, tostarp sistēmiskus riskus, kas saistīti ar klimata pārmaiņām. Ciktāl iestādes kompetentās vai norīkotās iestādes uzskata, ka ar klimata pārmaiņām saistītajiem riskiem var būt nopietna negatīva ietekme uz finanšu sistēmu un reālo ekonomiku dalībvalstīs, tām būtu jāievieš sistēmiskā riska rezervju norma, ko varētu piemērot arī noteiktām riska darījumu kopām vai apakškopām, piemēram, tām, kas pakļautas fiziskiem un pārejas riskiem saistībā ar klimata pārmaiņām, ja tās uzskata, ka šādas normas ieviešana ir efektīva un samērīga minēto risku mazināšanai.

(44)

Pēdējos gados ir strauji auguši kriptoaktīvu tirgi. Lai novērstu iespējamos riskus iestādēm, ko rada to riska darījumi ar kriptoaktīviem, uz kuriem pietiekami neattiecas spēkā esošais prudenciālais regulējums, Bāzeles Banku uzraudzības komiteja ir izstrādājusi standartu prudenciālajam režīmam kriptoaktīvu riska darījumiem. Daļa no minētā standarta attiecas uz iestāžu veikto riska pārvaldību un uzraudzības un novērtēšanas procesa piemērošanu iestādēm. Iestādēm, kam ir tieši vai netieši riska darījumi ar kriptoaktīviem, vai iestādēm, kas sniedz saistītus pakalpojumus attiecībā uz visu veidu kriptoaktīviem, būtu jānosaka prasība ieviest riska pārvaldības politiku, procesus un praksi, lai pienācīgi pārvaldītu riskus, ko rada to riska darījumi ar kriptoaktīviem. Riska pārvaldības darbībās iestādēm jo īpaši būtu jāņem vērā kriptoaktīvu tehnoloģiju riski, vispārējie informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) riski un kiberriski, juridiskie riski, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riski un vērtēšanas riski. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai veikt nepieciešamos uzraudzības pasākumus, ja iestāžu riska pārvaldības prakse tiek uzskatīta par nepietiekamu.

(45)

Vadības struktūru locekļu piemērotības novērtēšanas mērķis ir nodrošināt, lai minētie locekļi būtu kvalificēti savu funkciju veikšanai un viņiem būtu laba reputācija. Stabila “atbilstības un piemērotības” sistēma vadības struktūras locekļu un galveno funkciju veicēju piemērotības novērtēšana ir izšķirīgs faktors, lai nodrošinātu, ka iestādes tiek pienācīgi pārvaldītas un tiek pienācīgi pārvaldīti to riski. Spēkā esošie noteikumi nenodrošina, ka iecēlējinstitūcija laikus novērtē vadības struktūras locekļu piemērotību. Turklāt pašlaik nav noteikumu par galveno funkciju veicēju piemērotības novērtēšanu. Pārrobežu iestādēm ir jāorientējas arī daudzos atšķirīgos valstu noteikumos un procesos, un tas mazina pašreizējā regulējuma efektivitāti. Saistībā ar banku savienību īpaši svarīgs problēmjautājums ir tas, ka visā Savienībā ievērojami atšķiras piemērotības novērtēšanas prasības. Tāpēc ir svarīgi paredzēt noteikumu kopumu Savienības līmenī, lai ieviestu konsekventāku un paredzamāku “atbilstības un piemērotības” sistēmu. Tas veicinās uzraudzības konverģenci, radot lielāku uzticēšanos starp kompetentajām iestādēm un nodrošinot iestādēm lielāku juridisko noteiktību. “Atbilstības un piemērotības” novērtējumi ir svarīgs uzraudzības elements kopā ar citiem mehānismiem, piemēram, uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesu un atalgojuma noteikumiem, kas kopā nodrošina iestāžu pareizu pārvaldību.

(46)

Lai nodrošinātu pareizu pārvaldību, sekmētu neatkarīgus viedokļus un kritisku apstrīdēšanu un pārstāvētu dažādus uzskatus un pieredzi, vadības struktūrām vajadzētu būt pietiekami daudzveidīgām vecuma, dzimuma, ģeogrāfiskās izcelsmes, kā arī izglītības un profesionālās pieredzes ziņā. Lai nodrošinātu pienācīgu sabiedrības atspoguļojumu, īpaši svarīga nozīme ir dzimumu līdzsvaram.

(47)

Iestādēm, finanšu pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām, kam ir galvenā atbildība par katra vadības struktūras locekļa piemērotības novērtēšanu, būtu jāveic sākotnējā piemērotības novērtēšana pirms jauna locekļa stāšanās amatā, ievērojot dažus izņēmumus, un pēc tam kompetentās iestādes veic pārbaudi. Minētajām vienībām būtu jānodrošina, ka informācija par vadības struktūras locekļu piemērotību tiek pastāvīgi atjaunināta. Minētajām vienībām minētā informācija būtu jāpaziņo kompetentajai iestādei. Tiklīdz kļūst zināmi jebkādi jauni fakti vai citi apstākļi, kas varētu ietekmēt vadības struktūras locekļu piemērotību, minētajām vienībām bez liekas kavēšanās par to būtu jāinformē kompetentās iestādes. Minētajām vienībām būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, ja tās secina, ka vadības struktūras loceklis vai potenciālais loceklis neatbilst piemērotības prasībām. Tādas pašas prasības būtu jāpiemēro arī galveno funkciju veicējiem.

(48)

Lai vienībām nodrošinātu juridisko noteiktību un paredzamību, ir jāparedz noteikumi par procedūru, saskaņā ar kuru kompetentās iestādes pārbauda lielu iestāžu vadības struktūras locekļu un galveno funkciju veicēju piemērotību. Šādiem procedūras noteikumiem būtu jāļauj kompetentajām iestādēm vajadzības gadījumā prasīt jebkādu papildu informāciju, tostarp, izmantojot dokumentus, intervijas un uzklausīšanas. Informācija un dokumenti, kas nepieciešami, lai kompetentās iestādes novērtētu piemērotību, tostarp saistībā ar piemērotības pieteikumu, kas pirms potenciālā locekļa stāšanās amatā (“ex ante piemērotības pieteikums”) lielām iestādēm jāiesniedz attiecībā uz vadības struktūras, kas pilda vadības funkcijas, locekļiem vai vadības struktūras kā uzraudzības veicējas priekšsēdētāju, būtu jādara pieejami kompetentajām iestādēm, izmantojot kompetento iestāžu noteiktus līdzekļus. Kompetentajām iestādēm būtu atkārtoti jāvērtē locekļa piemērotība, ja attiecīgā informācija par minētā locekļa piemērotību ir mainījusies. Nebūtu jāprasa kompetentajām iestādēm atkārtoti vērtēt vadības struktūras locekļu piemērotību viņu pilnvaru atjaunošanas gadījumā, izņemot gadījumus, kad ir mainījusies attiecīgā kompetentajām iestādēm zināmā informācija un šādas izmaiņas var ietekmēt attiecīgā locekļa piemērotību. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām veikt nepieciešamos pasākumus, ja tās secina, ka piemērotības prasības nav izpildītas. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai prasīt, lai iestāde, kas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849 ir atbildīga par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas novēršanas uzraudzību, pamatojoties uz riska pakāpi, iepazīstas ar attiecīgo informāciju par vadības struktūras locekļiem un lai tai ir piekļuve centrālajai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanas datubāzei.

(49)

Ņemot vērā riskus, ko rada lielas iestādes un kas jo īpaši izriet no iespējamās kaitīgās ietekmes, to dalībvalstu kompetentās iestādes, kurās tiek veikta uzraudzības iestādes piemērotības novērtēšana pēc tam, kad loceklis ir stājies amatā vadības struktūrā, saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu bez liekas kavēšanās jāinformē, tiklīdz ir skaidrs nodoms iecelt locekli vadības struktūrā, kas pilda vadības funkcijas, vai vadības struktūras kā uzraudzības veicējas priekšsēdētāju. Lielām iestādēm jebkurā gadījumā būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes saņem ex ante piemērotības pieteikumu ne vēlāk kā 30 darbdienas pirms potenciālā locekļa stāšanās amatā. Ex ante piemērotības pieteikumam būtu jāpievieno visi attiecīgie dokumenti un informācija, kas ir nepieciešama novērtēšanai, neatkarīgi no tā, vai kompetento iestāžu veiktā piemērotības novērtēšana ir pabeigta pirms vai pēc personas stāšanās amatā. Ja vēlāk kļūst pieejami sodāmības reģistri vai citi dokumenti, kas tiek prasīti saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ko norādījušas kompetentās iestādes, kompetentajām iestādēm bez liekas kavēšanās būtu jāsaņem arī minētie dokumenti vai informācija. Ex ante piemērotības pieteikumam būtu jāļauj kompetentajām iestādēm sākt analīzi un rīkoties novērtēšanas sakarā. Lai nodrošinātu, ka potenciālais loceklis amatā stāšanās brīdī ir piemērots vai tāds kļūst, šāda rīcība var ietvert to, ka potenciālajam loceklim ir liegts stāties amatā, kamēr kompetentā iestāde nav saņēmusi pietiekamu informāciju, vai ir liegts iesaistīties ciešākā dialogā, ja kompetentajai iestādei ir bažas par potenciālā locekļa piemērotību. EBI būtu jāizdod pamatnostādnes par kārtību, kādā notiek mērķtiecīgs un padziļināts dialogs starp kompetento iestādi un lielo iestādi, lai sadarbības garā novērstu jebkādus šķēršļus attiecībā uz potenciālā locekļa piemērotību. Ex ante piemērotības pieteikumam būtu jāļauj kompetentajām iestādēm iesaistīties agrīnā dialogā ar lielām iestādēm par vadības struktūras, kas pilda vadības funkcijas, locekļu vai vadības struktūras kā uzraudzības veicējas priekšsēdētāja piemērotību pirms viņu stāšanās amatā. Tomēr ex ante piemērotības pieteikumam nebūtu jāskar lielās iestādes prerogatīvas un atbildība, ja tiek nodrošināta vadības struktūras locekļu piemērotība, un kompetento iestāžu veiktā ex post novērtēšana, ja tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(50)

Turklāt attiecībā uz lielām iestādēm kompetentajām iestādēm būtu pienācīgi jāapsver iespēja noteikt maksimālo termiņu, kurā piemērotības novērtēšana jāpabeidz, vismaz attiecībā uz vadības struktūras locekļu iecelšanu un iekšējās kontroles funkciju vadītāja un finanšu direktora iecelšanu amatā šādās iestādēs. Vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā šādu maksimālo termiņu pagarināt.

(51)

Vadības struktūras locekļu piemērotības novērtēšanai nebūtu jāskar valsts tiesību akti par darba ņēmēju pārstāvju iecelšanu vadības struktūrā un par to, kā reģionālas vai vietējas vēlētas struktūras ieceļ amatā vadības struktūras kā uzraudzības veicējas locekļus. Minētajos gadījumos būtu jāievieš attiecīgas garantijas, lai nodrošinātu minēto vadības struktūras locekļu piemērotību.

(52)

Līdz 2029. gada 31. decembrim EBI ciešā sadarbībā ar ECB būtu jāpārskata un jāziņo par “atbilstības un piemērotības” regulējuma piemērošanu un efektivitāti, ņemot vērā arī proporcionalitātes principu, jo īpaši attiecībā uz mazām un nesarežģītām iestādēm.

(53)

EBI būtu jāizstrādā pamatnostādnes par kritērijiem, pēc kuriem nosaka, vai ir pamatots iemesls aizdomām, ka tiek veikta vai ir veikta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana vai ir mēģināts veikt šādas darbības, vai šāds paaugstināts risks pastāv saistībā ar kādu vienību. Izstrādājot minētās pamatnostādnes, EBI būtu jāsadarbojas ar EVTI un iestādi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1620 (19) (“Iestāde nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai”). Ja Iestāde nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai minēto pamatnostādņu sagatavošanas laikā nedarbojas, EBI būtu jāpieņem minētās pamatnostādnes, nesadarbojoties ar minēto iestādi.

(54)

Ņemot vērā piemērotības novērtēšanas lomu iestāžu piesardzīgā un pareizā pārvaldībā, ir jānodrošina kompetentajām iestādēm jauni instrumenti vadības struktūras locekļu, augstākās vadības un galveno funkciju veicēju piemērotības novērtēšanai, piemēram, paziņojumi par atbildību un pienākumu pārskats. Minētajiem jaunajiem instrumentiem būtu jāatbalsta kompetento iestāžu darbs, kad tiek pārskatīta iestāžu pārvaldības kārtība uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesa ietvaros. Neatkarīgi no vadības struktūras vispārējās kolektīvās atbildības būtu jāprasa, lai iestādes sagatavo individuālus paziņojumus, kuros izklāstīti visu vadības struktūras, kas pilda vadības funkcijas, locekļu, augstākās vadības un galveno funkciju veicēju uzdevumi un pienākumu pārskats, tostarp sīka informācija par pārskatu sniegšanas kārtību, atbildības jomām un personām, uz kurām attiecas iestādes pārvaldības kārtība, un to pienākumiem. Šo personu individuālie pienākumi un atbildība ne vienmēr ir skaidri vai konsekventi noteikta, un varētu būt situācijas, kad divas vai vairākas funkcijas pārklājas vai netiek ņemtas vērā pienākumu un atbildības jomas, jo tās nav vienas personas kompetencē. Katras personas pienākumu un atbildības jomai vajadzētu būt skaidri noteiktai, un nevienu uzdevumu nevajadzētu atstāt bez atbildības. Minētajiem instrumentiem būtu jānodrošina vadības struktūras, kas pilda vadības funkcijas, locekļu, augstākās vadības un galveno funkciju veicēju turpmāka pārskatatbildība. Turklāt, ja dalībvalstis uzskata to par nepieciešamu, tām vajadzētu būt iespējai pieņemt vai saglabāt stingrākas prasības attiecībā uz šādiem instrumentiem.

(55)

Papildu pašu kapitāla prasība, ko saskaņā ar Direktīvu 2013/36/ES noteikusi iestādes kompetentā iestāde, lai novērstu riskus, kas nav pārmērīgas sviras risks, nebūtu jāpalielina tāpēc, ka iestādei kļūst saistoša Regulā (ES) Nr. 575/2013 noteiktā pašu kapitāla minimālā robežvērtība, ja visi pārējie faktori paliek nemainīgi. Turklāt, kad iestādei kļūst saistoša pašu kapitāla minimālā robežvērtība, kompetentajai iestādei būtu jāpārskata minētās iestādes papildu pašu kapitāla prasība un jo īpaši jānovērtē, vai un kādā mērā šādas prasības jau pilnībā sedz fakts, ka iestādei ir saistoša pašu kapitāla minimālā robežvērtība. Ja tas tā ir, iestādes papildu pašu kapitāla prasība būtu jāuzskata par tādu, kas pārklājas ar riskiem, kuri ar pašu kapitāla minimālo robežvērtību ietverti iestādes pašu kapitāla prasībā, un līdz ar to kompetentajai iestādei minētā prasība būtu jāsamazina tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai novērstu jebkādu šādu pārklāšanos, kamēr vien iestādei joprojām ir saistoša pašu kapitāla minimālā robežvērtība.

(56)

Tāpat, kad kļūst saistoša pašu kapitāla minimālā robežvērtība, iestādes pirmā līmeņa pamata kapitāla nominālvērtība, kas nepieciešama saskaņā ar sistēmiskā riska rezervi un C-SNI rezervi, varētu palielināties, pat ja nav attiecīgi palielinājušies ar iestādi saistītie makroprudenciālie vai sistēmiskie riski. Šādos gadījumos iestādes kompetentajai iestādei vai norīkotajai iestādei būtu jāpārskata sistēmiskā riska rezervju normu kalibrēšana un jāpārliecinās, ka tās joprojām ir atbilstīgas, un dubulti nebūtu jāuzskaita riski, kas jau ir segti tādēļ, ka iestādei ir saistoša pašu kapitāla minimālā robežvērtība. Šāda pārskatīšana būtu jāveic tikpat bieži kā rezervju pārskatīšana, kas notiek reizi gadā attiecībā uz C-SNI rezervi un reizi divos gados attiecībā uz sistēmiskā riska rezervi. Tomēr iestādes kompetentai iestādei vai norīkotajai iestādei vajadzētu būt iespējai rezervju kalibrēšanu koriģēt biežāk.

(57)

Lai nodrošinātu sistēmiskā riska rezerves savlaicīgu un efektīvu aktivizēšanu, ir jāprecizē attiecīgo noteikumu piemērošana un jāvienkāršo un jāsaskaņo piemērojamās procedūras. Visu dalībvalstu norīkotajām iestādēm vajadzētu būt iespējai noteikt sistēmiskā riska rezervi, lai nodrošinātu, ka iestādes ir pilnvarotas laikus, samērīgi un efektīvi novērst sistēmiskos riskus, un lai varētu atzīt sistēmiskā riska rezerves normas, ko noteikušas citu dalībvalstu iestādes. Lai atzītu citas dalībvalsts noteikto sistēmiskā riska rezervju normu, būtu jāpieprasa tikai tās iestādes paziņojums, kas šo normu ir atzinusi. Lai izvairītos no nevajadzīgām atļauju piešķiršanas procedūrām, kurās lēmums noteikt rezervju normu samazina vai nemaina nevienu no iepriekš noteiktajām normām, Direktīvas 2013/36/ES 131. panta 15. punktā noteiktā procedūra ir jāsaskaņo ar minētās direktīvas 133. panta 9. punktā noteikto procedūru. Minētās direktīvas 133. panta 11. un 12. punktā noteiktās procedūras attiecīgā gadījumā būtu jāprecizē un jāsaskaņo ar procedūrām, ko piemēro citām sistēmiskā riska rezervju normām.

(58)

Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt EBI izstrādātos regulatīvos tehniskos standartus attiecībā uz atbrīvojumu no prasības ieguldījumu brokeru sabiedrībām saņemt atļauju, lai tās varētu darboties kā kredītiestādes, attiecībā uz sarakstu ar informācijas minimumu, kas jāsniedz, lai novērtētu būtiskas darbības, attiecībā uz būtisku darbību novērtēšanas procesu, uzskaites kārtību trešo valstu filiālēm, uzraudzības iestāžu kolēģiju sadarbības mehānismu un šo kolēģiju darbību, jēdzienu “darījumi ar saistību neizpildes risku, kuri ir būtiski absolūtā izteiksmē”, un attiecībā uz robežvērtībām attiecībā uz lielu skaitu būtisku darījuma partneru un pozīciju tirgotajos parāda vai pašu kapitāla instrumentos, kuriem ir dažādi emitenti, un attiecībā uz piemērotības anketas, curricula vitae un iekšējās piemērotības novērtējuma satura minimumu. Komisijai minētie regulatīvie tehniskie standarti būtu jāpieņem, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10.–14. pantu.

(59)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt EBI izstrādātos īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz vienotiem formātiem un definīcijām mātes starpniekuzņēmuma pārskatu sniegšanai; attiecībā uz apspriešanās procesu starp kompetentajām iestādēm saistībā ar būtiskas līdzdalības iegūšanu; attiecībā uz apspriešanās procesu starp kompetentajām iestādēm saistībā ar apvienošanos vai sadalīšanu; attiecībā uz regulatīvo un finanšu informāciju trešo valstu filiālēm un par vadošajiem uzņēmumiem. Komisijai minētie īstenošanas tehniskie standarti būtu jāpieņem ar īstenošanas aktiem, ievērojot LESD 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu.

(60)

Izstrādājot tehniskos standartus un pamatnostādnes un atbildot uz jautājumiem par to praktisko piemērošanu vai īstenošanu, EBI būtu pienācīgi jāņem vērā proporcionalitātes princips un jānodrošina, ka minētos standartus un pamatnostādnes bez liekām pūlēm var piemērot arī mazas un nesarežģītas iestādes.

(61)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(62)

Tāpēc Direktīva 2013/36/ES būtu attiecīgi jāgroza,

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 3. panta 1. punktu groza šādi:

3)

direktīvas 4. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

4)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1093/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.)."

(*4)  Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.)."

(*5)  Eiropas Centrālās bankas Regula (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (ECB/2014/17) (OV L 141, 14.5.2014., 1. lpp.)."

(*6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 225, 30.7.2014., 1. lpp.).”;"

5)

direktīvas 8.a pantu groza šādi:

6)

direktīvas 18. pantam pievieno šādu punktu:

;

7)

direktīvas 21.a pantu groza šādi:

8)

direktīvas 21.b pantā iekļauj šādu punktu:

9)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

10)

direktīvas 22. panta 2. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Kompetentās iestādes rakstiski apstiprina, ka ir saņemts 1. punktā minētais paziņojums vai jebkāda saskaņā ar 3. punktu iesniegtā papildu informācija, nekavējoties un jebkurā gadījumā 10 darbdienu laikā pēc paziņojuma vai papildu informācijas saņemšanas.”

11)

direktīvas 23. pantu groza šādi:

12)

direktīvas III sadaļā pievieno šādas nodaļas:

(*9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/2162 (2019. gada 27. novembris) par segto obligāciju emisiju un segto obligāciju publisko uzraudzību un ar ko groza Direktīvas 2009/65/EK un 2014/59/ES (OV L 328, 18.12.2019., 29. lpp.)."

(*10)  Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.).”;"

13)

direktīvas VI sadaļu aizstāj ar šādu:

(*11)  Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/61 (2014. gada 10. oktobris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 attiecībā uz likviditātes seguma prasību kredītiestādēm (OV L 11, 17.1.2015., 1. lpp.)."

(*12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.)."

(*13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1606/2002 (2002. gada 19. jūlijs) par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (OV L 243, 11.9.2002., 1. lpp.).”;"

14)

direktīvas 53. panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Konfidenciālu informāciju, ko šādas personas, revidenti vai eksperti saņem, pildot savus pienākumus, var izpaust tikai pārskata vai apkopojuma formā tā, ka nevar noteikt atsevišķas kredītiestādes, neskarot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesību vai nodokļu tiesību akti.”

15)

direktīvas 56. pantam pievieno šādu punktu:

“Direktīvas 53. panta 1. punkts un 54. pants neliedz apmainīties ar informāciju starp kompetentajām iestādēm un nodokļu iestādēm vienā un tajā pašā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesībām. Ja informācijas izcelsme ir citā dalībvalstī, ar to apmainās tikai, kā minēts šā punkta pirmajā teikumā, ja kompetentās iestādes, kuras to ir izpaudušas, tam nepārprotami piekrīt.”

16)

direktīvas 65. un 66. pantu aizstāj ar šādiem:

(*14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2554 (2022. gada 14. decembris) par finanšu nozares digitālās darbības noturību un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1060/2009, (ES) Nr. 648/2012, (ES) Nr. 600/2014, (ES) Nr. 909/2014 un (ES) 2016/1011 (OV L 333, 27.12.2022., 1. lpp.)."

(*15)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2021/451 (2020. gada 17. decembris), ar ko nosaka īstenošanas tehniskos standartus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 piemērošanai attiecībā uz iestāžu sniegtajiem uzraudzības pārskatiem un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 680/2014 (OV L 97, 19.3.2021., 1. lpp.).”;"

17)

direktīvas 67. pantu groza šādi:

18)

direktīvas 70. pantu aizstāj ar šādu:

19)

direktīvas 73. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Iestādēm ir stabilas, efektīvas un visaptverošas stratēģijas un procesi, lai pastāvīgi novērtētu un uzturētu iekšējā kapitāla summas, veidus un sadalījumu, ko tās uzskata par pietiekamiem, lai segtu to risku būtību un līmeni, kuriem tās ir vai varētu tikt pakļautas. Iestādes skaidri ņem vērā VSP risku segumu īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā.”

20)

direktīvas 74. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

21)

direktīvas 76. pantu groza šādi:

22)

direktīvas 77. pantu groza šādi:

23)

direktīvas 78. pantu groza šādi:

24)

direktīvas 79. pantam pievieno šādu punktu:

;

25)

direktīvas 81. pantu aizstāj ar šādu:

26)

direktīvas 83. pantam pievieno šādu punktu:

27)

direktīvas 85. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

28)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

29)

direktīvas 88. pantu groza šādi:

30)

direktīvas 91. pantu aizstāj ar šādu:

(*19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1620 (2024. gada 31. maijs) ar ko izveido Iestādi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai un groza Regulas (ES) Nr. 1093/2010, (ES) Nr. 1094/2010 un (ES) Nr. 1095/2010 (OV L, 2024/1620, 19.6.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2024/1620/oj).”;"

31)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

32)

direktīvas 92. pantu groza šādi:

33)

direktīvas 94. pantu groza šādi:

34)

direktīvas 97. panta 4. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Veicot šā panta 1. punktā minēto pārbaudi un novērtēšanu, kompetentās iestādes piemēro proporcionalitātes principu saskaņā ar kritērijiem, kas ir darīti zināmi, ievērojot 143. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Jo īpaši, lai veiktu iestādes pārbaudi un novērtēšanu, kompetentā iestāde var apsvērt, vai ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

35)

direktīvas 98. pantu groza šādi:

36)

direktīvas 100. pantam pievieno šādus punktus:

37)

direktīvas 101. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

38)

direktīvas 104. pantu groza šādi:

39)

direktīvas 104.a pantu groza šādi:

40)

direktīvas 104.b pantā iekļauj šādu punktu:

41)

direktīvas 106. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

42)

direktīvas VII sadaļas 3. nodaļā pirms I iedaļas iekļauj šādu iedaļu:

43)

direktīvas 121. pantu aizstāj ar šādu:

44)

direktīvas 131. pantu groza šādi:

45)

direktīvas 133. pantu groza šādi:

46)

direktīvas 142. pantu groza šādi:

47)

direktīvas 161. pantu groza šādi: